Vija Beinerte "Latvijas Avīze" 2013.g. 21.jūnijā

ROMĀNS VANAGS ir Dziesmu svētku padomes loceklis, Dziesmu svētku virsdiriģents, Rīgas un Tukuma koru apriņķu virsdiriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors kora diriģēšanā un Pasaules koru olimpiādes “Rīga 2014″ mākslinieciskais vadītājs. Tiekamies lielo svētku priekšvakarā, lai runātu par dziesmu un dzīvi.

– Kad īsti tev sākas Dziesmu svētki? Brīdī, kad izskanējuši iepriekšējie, vai brīdī, kad kāpsi virsdiriģenta tribīnē Mežaparkā?

– Īstenībā grūti ir pamanīt to robežu. Svētki beidzas, kad noskanējuši pēdējie akordi un visi metas ballēties. Taču es īsti neesmu balles cilvēks, tāpēc iepriekšējos Dziesmu svētkos, kamēr citi tautastērpos klīda pa Mežaparka krūmiem, priecīgi izdziedājušies un balsis pazaudējuši, es piecos no rīta jau kāpu lidmašīnā un braucu organizēt Pasaules koru olimpiādi Rīgā.

– To, kas būs nākamgad?

– Tieši tā. Pārņēmis no Imanta Kokara stafeti, pirmo reizi braucu uz Pasaules koru olimpiādes valdes sēdi, lai pārstāvētu Rīgu. Tāpēc svētku sākuma un arī beigu robežu ir grūti noteikt. Pēc Dziesmu svētkiem tiek rīkota konference, kurā paškritiski vērtējam un dalāmies pārdomās par to, ko varētu labāk. Īstenībā tas jau arī ir nākamo svētku sākums.

– Pasaulei mēs, igauņi un lietuvieši esam brīnums ar to, ka mums ir svētki, kuros tauta sanāk kopā un dzied bez notīm un pavadījuma četrbalsīgi un, ja vajag, arī astoņbalsīgi. Cik svarīgs tev kā diriģentam un virsdiriģentam ir a cappella dziesmu īpatsvars repertuārā?

– Tas ir izšķirīgi. Ne tikai UNESCO standartu dēļ un to brīnumu krātuvju dēļ, kurās esam iekļauti.

Tas ir tas skaistums, kurā cilvēks var izpaust savu dvēseli, jo katrs pavadījums cilvēka balsi nivelē, protams, tur ir kāda cita stīga klāt, kas arī var būt skaista, tomēr cilvēka tīrā balss ar savu krāsainību ir unikāla, un tas ir varens sasniegums, ka esam spējuši nu jau gandrīz 150 gadus uzturēt šo tradīciju un dziedāt bez pavadījuma.

Ja repertuārā divas trešdaļas ir a cappella, tad senču uzticēto misiju veicam godam, jo mēs jau tikai uzturam un turpinām to, ko paši neesam iesākuši, tādēļ nedrīkstam deformēt vai reformēt.

Žēl, ka Lietuvā šī proporcija jau ir noslīdējusi līdz vienai trešdaļai, cerot šādi iekustināt klausītājus līdzi dziedāšanai. Es nekad neesmu bijis tautas sadziedāšanās fans, protams, nebūšu arī snobs, kas kritizēs šādu kustību, taču tas nekad nebūs repertuārs, ko piedāvāšu Dziesmu svētku atklāsmēs.

Priecājos, ka mūsu jaunie komponisti spēj radīt skaistu un interesantu mūziku koriem a cappella. Tā ir vērtīga un dzīvos, kā dzīvo Vītola, Alfrēda Kalniņa un Melngaiļa mūzika.

– Psihologi ir pierādījuši, ka muzicēšana, īpaši instrumentu spēle, aktivizē abas smadzeņu puslodes, attīsta domāšanas prasmes un izkopj emocijas. Turklāt dziedāšana darbojas kā psihoterapija, sakārto enerģijas un dziedina. Bet Latvijā mūzikas stundu skaits skolās ir sarucis. Vai tas nevieš bažas?

– Vieš gan. Jebkuru vēlmi ierobežot cilvēka izglītības daudzpusību es vērtēju negatīvi. Turklāt runa ir ne tikai par dziedāšanu, arī par kustību, deju, vizuālo mākslu.

Tādēļ visu cieņu skolotājiem, kas skolās joprojām uztur koru kustību! Taču, ja šī kustība nebūs izglītības likumā nostiprināta kā norma, līdzīgi matemātikai un valodām, mēs vienubrīd paši sev kļūsim bīstami. Neiekļaujot mācību programmā disciplīnas, kas izkopj abas un it īpaši kreiso smadzeņu puslodi, mēs noziedzīgi apzogam jaunos cilvēkus, ražojam emocionālus invalīdus.

Ja kāds saka: man nav dziedamās rīkles vai muzikālas auss, varu iebilst: tev bijuši slikti skolotāji vai arī tu esi gājis sliktu izglītības ceļu. Ikvienam cilvēkam ir dzirde un balss, ko iespējams attīstīt, vienam ātrāk, citam lēnāk, līdzīgi kā visi mēs mākam staigāt un runāt.

– Pat ja šis cilvēks neizvēlēsies mūziku kā profesiju.

– Mēs nonāksim strupceļā, domājot, ka mūzikas skolas ražo mūziķus, nē – mēs veidojam harmonisku sabiedrību. Ja mums būtu vairāk emocionāli izglītotu cilvēku, daudzas izpausmes mūsu valstī – gan sakarā ar politiku, gan sakarā ar sabiedrī-bu – nebūtu tik dramatiskas. Un te nelīdzēs akreditācija studiju programmās, ir jādomā par pamata izglītību.

Mūsu paaudze ir augusi sabiedriskajā iekārtā, ko neviens mūsdie
nās neatbalsta, taču izglītības lietas tur daudzē
jādā ziņā bija progresīvi un pozitīvi sakārtotas, un mēs esam šīs izglītības sistēmas produkts. Ja paši sevi noliegsim, tad mums nav tiesību lemt par nākamo paaudzi.

– Kas tev pašam bērnībā dziedāja šūpuļdziesmas?

– Es pats sev dziedāju. Biju tāds jocīgs tips, kas nemitīgi dziedāja. Rītos gāju vecmāmiņu un vectētiņu modināt ar koncertu. Esot dziedājis paša sakomponētus meldiņus un vēl arī diriģējis. Mans vectēvs esot prasījis, vai es gribot būt liels diriģents, kad izaugšu. Es esot atbildējis: protams, ka liels! Ja būšu maziņš, neviens mani neredzēs!

– Tas vecaistēvs, kam vārdā Romāns Vanags?

– Tas pats. Viņš bija mācītājs Saldus Sv. Jāņa baznīcā, ļoti skaisti dziedāja, vecmāmiņa bija ērģelniece, spēlēja viņa baznīcā. Tēvs arī bija gājis mūzikas skolā. Viņš savulaik netika konservatorijā, jo devās “svētceļojumā” uz Sibīriju. Sanāca tā, ka viņa nepiepildītais sapnis īstenojās caur dēliem.

– Tad jau Dārziņskola bija…

– … tas bija automātiski, neviens pat īsti man nejautāja, vai vēlos. Tēva draugs Krišs Deķis, slavenā zēnu kora dibinātājs, fantastisks pedagogs, unikāla personība kormūzikā, atnāca pie mums ciemos šai pašā mājā Mežaparkā, lai paklausītos, vai puikām ir dzirde. Tā Dārziņos vispirms nonāca brālis Andrejs un tad jau arī es, par ko tagad esmu priecīgs un pateicīgs. Krišs Deķis mācīja man diriģēšanu, tikai pēdējā gadā to pārņēma Jānis Erenštreits, toreiz jauns pedagogs.

– Tad jau arī konservatorija bija gandrīz vai automātiska?

– Konservatorija bija mans pirmais apzinātais solis mūzikas virzienā. Tiesa, stipri piespiests, jo alternatīva bija doties armijā. Es nebiju pārlieku centīgs skolnieks, tāpēc konservatorija nu nemaz nealka mani uzņemt.

Un tad pie manis pienāca profesors Pauls Kvelde un teica: zinot, ka pēc punktiem un cipariem tevi diriģentos neņems, vai negribi nākt mūzikas skolotājos? Atbildēju ar pretjautājumu: kas tie tādi? Saņēmos, divās nedēļās apguvu pāris gados iekavēto vielu, izturēju konkursu un tiku uzņemts.

– Bet Kvelde jau pats arī bija diriģents.

– Jā gan, bet vadīja mūzikas skolotāju nodaļu. Bija pārliecināts, ka skolotājiem jābūt puišiem. Manu kaimiņu Ēriku Naļivaiko, Aivaru Opincānu, Arvīdu Platperu, Eduardu Grāvīti – daudzus savilka iekšā, bija liels entuziasts. Paradokss – kaut arī mani diriģentos neuzņēma, vēlāk septiņus gadus vadīju diriģēšanas katedru.

– Kad gatavojos sarunai, pirmais, kas ienāca prā
tā, – vai cilvēks, kam vārdā Romāns un uzvārdā Vanags, var par sevi teikt: man dzīve kā lidojums un piedzīvojumu romāns?

– Par dzīvi kā romānu man pašam grūti spriest, bet dzīve kā lidojums man ir pilnīgi noteikti. Mana profesionālā darbība pēdējos desmit gadus ir saistīta ar nemitīgiem pārlidojumiem, starptautiskās darbības dēļ apmēram pusi gada pavadu ārpus Latvijas. Pagājušajā gadā, vadot meistarklases un piedaloties žūrijās, esmu pabijis 15 valstīs, šogad šis skaitlis būs vēl lielāks. Singapūra, Malaizija, Indonēzija, Filipīnas, Ķīna, nesen ar zēnu kori bijām Brazīlijā, tad Itālijā, Eiropas koru spēlēs Grācā, koru konkursā Maltā – tas ir mans ikdienas darbs.

– Vai atliek laika arī personiskajai dzīvei?

– Protams, ka ne! Tomēr es cenšos. Ceru, ka ģimene to novērtē. Ja esmu mājās, tad patiešām esmu mājās, nevis kaut kur citur.

Varbūt mēs ar Eviju neaizejam uz kādu koncertu vai izrādi, jo puikas vēl mazi, taču, cik vien iespējams, visu darām kopā. Tā, piemēram, uz Brazīliju puikas brauca mums līdzi, lai gan viņi nedzied Mediņskolas zēnu korī. Mums vienkārši nebija kur viņus trīs nedēļas likt. Jāteic, piespiedu kārtā Brazīlijā viņi jutās gluži labi.

– Kamēr Anda tevi fotografēja, mēs šķirstījām albumus, un Evija puikām teica: tas ir 2000. gadā, kad mēs ar tēti 
iepazināmies. Kā tas no
tika?

– Gatavojāmies Skolēnu dziesmu svētkiem, braukājām pa Latviju, klausoties korus, arī Rīgas korus. Man ļoti patika 6. vidusskolas meiteņu koris, ko diriģēja Evija, man patika tas, ko un kā viņa dara. Pēc tam iepazināmies. Sākām ar sazvanīšanos. Es biju ar zēnu kori Kanādā un ASV, zvanīju Evijai pa vakariem, pareizāk sakot, maniem vakariem un Evijas rītiem, sarunās notērēju vairākus simtus dolāru.

Kad atbraucu mājās, satikāmies, pamazām sadraudzējāmies, izmēģinājām, kā tas ir – dzīvot kopā. Tanī laikā es biju ļoti brīvs un neatkarīgs, man bija divi pieauguši bērni, kas dzīvoja katrs savu dzīvi. Sapratām – jā, varam kopā. Apprecējāmies. Pēc diviem gadiem pieteicās dvīņi.

– Cik noprotu, Evija dara visu…

– … kas jādara sievietei, kura dzīvo kopā ar diriģentu. Palīdz gan darbā, gan dzīvē. Ir maniem koriem koncertmeistare un kormeistare, ar algu. Kāds to var klasificēt kā interešu konfliktu…

– … bet patiesībā taču ir gluži otrādi: Evija atvieglo tavu dzīvi un stimulē radošo procesu.

– Pilnīgi noteikti! Tikai ne visi to tā uztver. Man patīk Evijas principialitāte, vokālā meistarība, ko viņa māca citiem un arī pieprasa, tāpēc “Minjonai” ir tik augsts reitings: jau vairāk nekā desmit gadu mēs esam Latvijas sieviešu koru elitē, bet Interkultur pasaules ranga tabulā patlaban esam 8. labākais sieviešu koris.

Tas viss jau notiek ne tikai ar manām, bet arī ar manu palīgu pūlēm – gan Evija, gan otra kormeistare Elīna strādā ļoti labi. Tas ļauj man, kad esmu ārzemēs, nesatraukties par to, kas notiek mājās. Zinu, ka viss būs kārtībā – gan ar dēliem, gan ar koriem: “Minjonai” viss būs iemācīts un arī zēnu
korim.

Ir bijušas situācijas,
kad nākamajā dienā pēc ārzemju komandējuma man ir koncerts. Koris ir sagata
vots, un es diriģēju savu pro
grammu. Tas, protams, disciplinē mani pašu. Šādā situācijā nav laika trenēties ar kori, partitūra jāiemācās patstāvīgi pārlidojumu laikā.

– Kura no svētku repertuāra dziesmām tev pašam vistuvākā?

– Labs jautājums. Ir dziesmas, ko ar prieku esmu diriģējis, taču nezinu, vai būtu priecīgs diriģēt vēl un vēl. Ir daži šabloni, piemēram, “Jāņu vakaru” gadu gadiem diriģēja Jānis Dūmiņš, tagad – Jānis Zirnis. Man nav nācies nevienu dziesmu diriģēt divas reizes. Taču man ir mīļas atmiņas no Vītola
dziesmiņas “Saule austrumos”, kas skanēja 2003. gadā un man tanī brīdī ļoti patika. Liels izaicinājums bija 1998. gadā nodiriģēt Vaska “Ar laiku puķes vīst”. 1993. gadā, pirmo reizi kāpjot virsdiriģenta tribīnē, nodiriģēju “Dziesmai šodien liela diena”, taču es nedomāju, ka būtu priecīgs to darīt vēlreiz. Pagājušos svētkos pirmo reizi diriģēju Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, šoreiz man uzticēta dziesma “Saule, pērkons, Daugava”.

Man vienmēr ir gribējies nodiriģēt skaņdarbu, ko pats esmu ieteicis svētku repertuāram, šogad būs pirmā reize, kad to varēšu darīt. Ieteicu Pētera Plakida “Ar dziesmu dzīvībā”, kas pirmo un pēdējo reizi skanēja 1980. gadā, kad to diriģēja Ausma Derkēvica. Dziesma ar lielo burtu, man tā ir kā Dziesmu svētku simbols.

Stāsts par mums, par svētku sajūtām no senatnes līdz mūsdienām. Tas man ir liels izaicinājums, ceru, ka izdosies piešķirt šai dziesmai otru elpu un tā dzīvos vēl daudzus Dziesmu svētkus.

– Kā tu vērtē to, ka Paula “Manai dzimtenei” nav iekļauta repertuārā?

– Šī dziesma neapšaubāmi ir liela vērtība, gan muzikāli, gan garīgi. Atļauties pateikt to, ko savulaik uzdrīkstējās Pauls un Peters, citi nevarēja, citus par to būtu ielikuši cietumā. Tajā pašā laikā es respektēju māksliniecisko vadītāju lēmumus. Pats esmu bijis svētku mākslinieciskais vadītājs, man bija svarīgi, lai neviens neiejaucas koncepcijas un programmmas izveidē.

Šogad Aira un Ivars ir izvēlējušies Paula dziesmu neiekļaut. Pēc tam izvērtē
sim, vai šāda izvēle bija pareiza. “Manai dzimtenei” jau vienreiz nebija repertuārā, 2003. gadā. Un tad visi teica: šai dziesmai noteikti jābūt! Un 2008. gadā tā atgriezās. Domāju, ka 2018. gadā tā atkal būs, un ceru, ka Raimonds šogad nebūs apvainojies.

Ir divas dziesmas, kam vienmēr jābūt svētku repertuārā: “Gaismas pils” un tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”. Varbūt kādreiz būs arī trešā – “Manai dzimtenei”. Laiks rādīs.

– Un kas būs 2014. gadā, kur tu esi noteicējs?

– Noteikti nebūs “Manai dzimtenei”, jo tie ir internacionāli svētki. (Smejas.) Pirmkārt, tas ir milzīgs pagodinājums Latvijas koru kultūrai un kultūrai kopumā, ka šāda mēroga forums notiek Latvijā. Līdz šim nekad vēl tik mazā valstī nekas tāds nav noticis. Parasti koru olimpiādes ir notikušas ekonomiski augsti attīstītās valstīs – Ķīnā, ASV, Vācijā, Austrijā. Latvijas ekonomika ne tuvu nestāv tam klāt.

Šajā gadījumā tas ir reveranss nevis Latvijas ekonomikai, bet koru kultūrai. Un te nu paveras milzīgas iespējas. Pēc laimīgas sakritības Latvijā un Rīgā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros vienlaikus būs divi vērienīgi pasākumi: Eiropas kino balvas pasniegšana un Pasaules koru olimpiāde. Abiem šiem notikumiem seko līdzi visa pasaule, tas nozīmē, ka Latvija un Rīga būs pasaules uzmanības centrā. Tas viss ienesīs papildu finansējumu, jo pavērs milzīgas reklāmas iespējas.

– Re, cik labi: nevis Latvijas ekonomika vilks Latvijas kultūru, bet Latvijas kultūra pozitīvi iespaidos Latvijas ekonomiku.

– Tā jau ir radošo industriju būtība – radošais process, kas veicina valsts ekonomikas pieaugumu. Notiks Latvijas vadošo koru parāde, domāju, ka daudzi piedalīsies un iegūs godalgotas vietas, mēs varam kļūt par svētku dominanti ar daudziem zelta diplomiem un čempionu tituliem. Jau tagad esmu iesaistījis izcilākos latviešu diriģentus un mūzikas speciālistus dažādu starptautisku žūriju darbā, viņi būs tie, ar ko rēķinās pasaule, viņu vārdi kļūs pazīstami starptautiskā apritē, viņi kļūs par mūsu kultūras sūtņiem.

Turklāt Rīgas koru olimpiādes laikā Latvijā ieradīsies divas pasaules labākās vokālās grupas – “Real Group” no Zviedrijas un “King Singers” no Anglijas, lai te ne tikai sniegtu koncertus, bet arī vadītu meistarklases, kurās varēs piedalīties mūsu dziedātāji un diriģenti. Būs arī dažādu pasaules klases diriģentu meistarklases. Māris Sirmais un Ēriks Ešenvalds ar kori “Latvija” sniegs paraugdemonstrējumus.

Rīgā ieradīsies arī pasaulslavenais komponists Mortens Lauridsens, kura skaņdarbu “Lux Aeterna” man uzticēts atskaņot kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un trīs Baltijas valstu apvienoto zēnu kori. Savukārt Māris Sirmais diriģēs Dubras “Te Deum”. Būs arī Dienvidamerikas un Āzijas kora mūzikas meistarklases.

Domāju, ka šī olimpiāde ļaus visai Latvijas koru mūziķu saimei parādīt sevi un apzināties savu vietu pasaules koru kultūras kontekstā. Tāpēc droši varu teikt – Dziesmai gan šogad, gan nākamgad ir liela diena. Patiesi
.

Romāns Vanags, kordiriģents un pedagogs

• Dzimis 1960. gada 19. augustā Rīgā.

• Absolvējis Emīla Dārziņa speciālo mūzikas vidusskolu
un Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju, iegūstot diplomus mūzikas pedagoģijā un kora diriģēšanā; 2003. gadā ieguvis maģistra grādu mūzikā.

• Kopš 1987. gada ir Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora diriģents, kopš 1990. gada – LU sieviešu kora “Minjona” diriģents.

Kori muzicējuši daudzās

pasaules valstīs, kā arī guvuši balvas starptautiskos konkursos Areco, Debrecenā, Tūrā, Varnā u. c.

• Kopš 2005. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors un diriģēšanas katedras vadītājs.

• Dziesmu svētku virsdiriģents (1993, 1998, 2001, 2003, 2008, 2013). 
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

• Precējies. Sieva Evija Vanaga, laulībā dzimuši dvīņi Edgars un Kristaps. No pirmās laulības dēls Jānis un meita Liene, mazbērni Gustavs, Leo un Kārlis.