Gadsimta skaistākās melodijas rīt, parīt un aizparīt ik vakaru skanēs vienā no grandiozākajiem Ziemassvētku koncertiem Rīgā - Sporta manēžā, kas īpaši šim labdarības pasākumam būs pārvērsta līdz nepazīšanai. Blakus Inesei Galantei, pieciem izcilākajiem latviešu tenoriem, Raimondam Paulam, Marijai Naumovai un citām zvaigznēm dziedās arī Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris diriģenta Romāna VANAGA vadībā un Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris, kuru diriģēs Aira BIRZIŅA. Advente viņiem ir īsts darba laiks, tomēr svētku sajūta tādēļ nezūd. Turklāt abiem diriģentiem gaišumu dāvā viņu kolektīvi - katrs bērns mākslā ienāk kā maza zvaigznīte.

Aira BIRZIŅA: - Man ir Ziemassvētku sajūta jau veselu mēnesi. Tā ar mani notiek pirmoreiz. Varbūt tāpēc, ka šogad piedalāmies nepierasti daudzos svētku koncertos. Tomēr jāatzīst - izejot Rīgas ielās, izņemot pašu centru, kuru rotā dažas egles, pilsētā svētkus nevar pamanīt. Ziemassvētku gaisotni attālina arī sniega trūkums. Manas kora meitenes gandrīz vai atsakās dziedāt dziesmas, kurās runāts par sniegu, viņas sūdzas – mēs tik dziedam, bet sniega nav!

- Ko jūs domājat par Rīgas noformējumu šajos Ziemassvētkos?

Romāns VANAGS: - Man nav bijis laika pat apskatīties! Nākot uz interviju, ievēroju Latvijas Kuģniecības egli iepretī «Arsenālam». Ja izrotā egli un tai apkārt apliek izrūsējušu žogu, iespaids ir pilnīgi sabojāts. Acīmredzot egle ir uzlikta tāpēc, ka vienkārši tā vajag, bet - ne no sirds. Kā Rīga Ziemassvētkos izskatījusies citus gadus… Grūti pat atcerēties, jo kopā ar kori šajā laikā bieži bijām prom no mājām - kaut kur Austrālijā, Brazīlijā vai citur. Pa ilgiem gadiem šogad koncertēsim mājās, jo esam šeit pieprasīti – dziedam bez brīvdienām katru dienu.

- Arī pašā Ziemassvētku vakarā?

R. V.: - Šo vakaru gan katrs pavadīsim savā ģimenē. Kā pieklājas. Iet vai neiet uz baznīcu – tā ir katra privāta lieta, svarīgākais, lai bērnos raisītos svētku prieks un būtu neliela atelpa no pastāvīgās dziedāšanas korī.

- Kādi jums pašiem ir Ziemassvētki – kristīgi, pagāniski vai vienkārši sadzīviski?

A. B.: - Tie man ir gan ģimenes, gan reliģiski svētki. Ziemassvētku vakarā gribas aiziet uz baznīcu, dzirdēt dziesmas, ieklausīties mācītāja svētrunā un izjust šo svētku burvību.

R. V. - Mūsu mājās tie vienmēr bijuši reliģiski svētki. Mans vectēvs bija mācītājs, un Ziemassvētki tika svinēti visos padomju aizliegumu gados. Tos atceros jau no bērnības, kad vakarā gaidījām vecotēvu pārnākam no dievkalpojuma, jo ne vienmēr gājām līdzi uz baznīcu. Ziemassvētki mūsu ģimenē vienmēr bija liels un svarīgs notikums, kas atmiņā iegūlies kā kaut kas ļoti gaišs, priecīgs un galvenais – garīgs. Tie pirmkārt ir svētki dvēselei. Var dziedāt «kalado», var dziedāt «alleluja» - ne jau vārdi ko izšķir, bet mūsu gars.

A. B.: - Nāku no laukiem, mana vecmāmiņa Ziemassvētku vakarā vienmēr gāja uz baznīcu un mūs, bērnus, ņēma līdzi. Vecmāmiņa bija atgriezusies no izsūtījuma Sibīrijā, bet es bērnībā, neko nezinot par valdošajiem aizliegumiem, priecīga gāju uz Ziemassvētku eglīti. Baznīcā lielā eglē dega milzum daudz svecīšu, arī pati telpa bija izgaismota ar svecēm, jo elektrība vēl nebija ievilkta. Šādā noslēpumainā gaisotnē pirmoreiz izdzirdēju Ziemassvētku dziesmiņas.

- Vai jūsu mājās bija Ziemassvētku vecītis? Kā viņš ieradās?

R. V.: - Mans vectēvs bija pret to. Šie svētki bija vienīgi reliģiski, un, kā zināms, baznīcās Ziemassvētku vecīši neiet. Mājās mēs nedrīkstējām ieiet istabā, kur stāvēja egle, kamēr tēvs to nebija izrotājis, aizdedzis brīnumsvecītes un atvēris durvis. Patiesībā mēs jau redzējām, ka tās svecītes deg, jo Mežaparka mājā durvis bija no stikla. Egle vienmēr bija ļoti liela - līdz griestiem.

A. B.: - Mums Ziemassvētku vecītis dāvanas visbiežāk bija atstājis pie durvīm, tāpēc ik pa laikam skrējām laukā skatīties, vai nav jau kaut kas atnests. Bija arī tādas reizes, kad mūs apciemoja vecītis pats, bet tas parasti notika Vecgada vakarā. Šādās reizēs kopā bija sanākuši kaimiņi no apkārtējām mājām un bija liela lustēšanās.

- Līdz pat šim Ziemassvētku koncertam, atklāti sakot, nezināju, ka ir Doma kora skolas meiteņu koris. Cik ilgi tas pastāv?

A. B.: - Pirmos divus gadus bija meiteņu ansamblis, bet nu jau ceturto gadu dzied vesels koris – gandrīz 50 meiteņu. Viņām ir gan spēcīgas balsis, gan labas dziedāšanas skolotājas, tāpēc varam iestudēt vairākas programmas vienlaikus. Nereti dziesmas nākas sagatavot straujā tempā, lai paspētu uz kārtējo koncertu. Iepriekšējo divu gadu koncertpieredze vairāk bija saistīta ar baznīcām, uzstājoties kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu, Anglikāņos muzicējām kopā ar Kristīni Adamaiti. Salīdzinot ar Doma skolas zēnu kora garo vēsturi, esam pavisam «zaļas», lai gan profesionāli – pietiekami varošas.

- Vai jūsu kori ir koncertējuši kopā?

R. V.: - Mūsu koru sadarbība turpinās trešo gadu. Pirms Airas Doma skolas meiteņu kori vadīja viņas māsa, ar kuru aizsākās zēnu un meiteņu muzikālā draudzība koncertos un arī ballītēs. Nevaru neredzēt meiteņu kora straujo izaugsmi šajos trīs gados, šķiet, viņas ir mērķtiecīgākas un apzinīgākas savos divpadsmit trīspadsmit gados nekā zēni šajā vecumā, tāpēc vieglāk organizējamas kopīgam darbam. Man ir bijusi iespēja salīdzināt abus variantus.

A. B.: - Esmu trīs mēģinājumus strādājusi ar zēnu kori - patiesībā katram ir savas blēņas un niķi. Šķiet, meitenēm tie ir slēptāki un rafinētāki. Es redzu meitenēm cauri –viņas var izlikties ļoti labas, centīgas un pareizas, taču disciplīnas ieviešana korī prasa daudz pūļu.

- Vai labdarība gaidāmajam Ziemassvētku koncertam piešķir īpašu svētību?

R. V.: - Esmu priecīgs, ka labdarība pirmo reizi tiek pavērsta pret, teiksim, normālu bērnu. Ir pierasts pie ziedojumiem bērnu namiem un slimnīcām, tas ir aizkustinoši un vajadzīgi, bet nevajadzētu aizmirst arī tos skolēnus, kuri izkopj savus talantus. Viņi nebūt nav tie bagātākie un ir pelnījuši kādu materiālu stimulu. Sabiedrība šobrīd ir koncentrējusies uz vecāku «aizmirstiem», pamestiem bērniem un nedomā par talantīgajiem, kuriem ir abi vecāki. Būtu lieliski, ja talantīgos bērnus, kuriem dzīvē viss it kā būtu kārtībā, mēs varētu pabalstīt, lai viņi varētu attīstīt savu talantu. Ko nozīmē «kārtībā», ja vecāki mēnesī saņem 60 latu un bērni ēd vienreiz dienā… Var jau palīdzēt, pat nedodot naudu tiešā veidā, bet, piemēram, apmaksājot topošajiem māksliniekiem vokālās meistarklases ārzemēs. Ja šī labdarība ies pareizu ceļu, tā īstenos lielisku ideju mūsu dzīvē, jo bagātās firmas un uzņēmēji pirmo reizi tik vērienīgi tiek aicināti ziedot Latvijas talantīgajiem bērniem.

Labdarība var būt arī pretrunīga, kā gadījumā ar «Banku Baltija», kas Baibai Skridei uzdāvināja lielisku vijoli, tajā pašā laikā atrazdamās finansiāla sabrukuma priekšā. Toreiz nodomāju – paldies Dievam, ka viņi to paspēja izdarīt! Lai gan tur ir arī manu vecāku pazaudētā nauda, toties bērns dabūja jaunu instrumentu, un rezultātu mēs redzam.

- Ko jūs domājat par rītdienas koncerta repertuāru?

R. V.: - Vienreiz izskatot programmu, tā šķiet raiba, bet arī norises vieta ir Ziemassvētku koncertam netipiska. Līdz ar to veidojas zināms līdzsvars. Repertuāra koncepcija ir - gadsimta skaistākās melodijas, kas pieciem tūkstošiem manēžas klausītāju būs atpazīstamas. Raimonds Pauls uzsvēris, ka cilvēkam ir grūti sēdēt un klausīties nepazīstamas dziesmas, tāpēc šoreiz ir darīts viss, lai atnākušie varētu relaksēties no stresa un pirmssvētku drudža.

- Vai Doma un Mediņa skolas zēnu kori ir konkurenti?

R. V.: - Dziedāšana Doma skolas korī tiek vairāk uztverta kā profesija, bet «mediņos» – kā vaļasprieks. Līdz ar to mēs nevaram konkurēt šā vārda profesionālā izpratnē. Ja kādreiz stāvam līdzās, protams, esam lepni un priecīgi par to. Nākamā gada starptautiskais zēnu koru festivāls «Rīgas Doms» būs trešais, kas tapis mūsu sadarbības rezultātā – Jānis Erenštreits, mans bijušais skolotājs, ir galvenais šefs, es – viņa vietnieks.

- Advente ir gaidīšanas laiks. Ko jūs pašlaik gaidāt no sevis, tautas, valsts?

R. V.: - Var jau gaidīt brīnumus, bet tie paši no sevis nerodas. Es rosinu visus nevis gaidīt, bet darīt – daudz, godīgi un tā, lai nebūtu kauns pašam no sevis. Īpaši domājot par talantīgajiem bērniem, vēlu - nekrāpt viņus jau bērnībā. Bērni ļoti labi jūt attieksmi, atliek viņus vienreiz «piešmaukt» mazā lietā, lai lielām lietām viņi vairs neticētu. Tāpēc gaidīsim viens no otra godīgu darbu.

A. B.: - Katra diena ir diena, lai dzīvotu. Sev un citiem novēlu atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē vienkārši dzīvot. Katra diena, katrs mirklis jau pēc brīža ir pagātne, bet, lai tā būtu bagāta pagātne, - vajag dzīvot šodien!

Ivars ALKSNĪTIS