Sandra Šteina: Mediņa mūzikas skolas zēnu koris koncertē Āfrikā

* Zēnu kora dalībnieki ir pieredzējuši ceļotāji

* Cilvēks ir viegli nomedījams un garšīgs

* Afrikāņu valodā nav ne locījumu, ne pagātnes, ne nākotnes

* Ar kailām krūtīm staigā tikai jaunas meitenes līdz precībām

Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris oktobra beigās atgriezās no trīs nedēļu gara ceļojuma pa Dienvidāfriku. Par saviem brauciena iespaidiem «Vakara Ziņām» stāsta kora diriģents Romāns Vanags un kora direktore Astrīda Kronberga.

Pirms diviem gadiem maestro Imants Kokars Romānam Vanagam piedāvājis veidot kontaktus ar kādu Dienvidāfrikas bērnu kori, kas tobrīd ceļojis pa Eiropu. Kora diriģents Rūdolfs de Bērs jau agrāk piedalījies profesora Imanta Kokara meistarklasē un sācis interesēties par latviešu tautas mūzikas un kordziedāšanas tradīcijām, tad viņam radusies doma, apceļojot Eiropu, iegriezties arī Latvijā. Pirmā tikšanās bijusi jauka 70 eksotiskās valsts cilvēki dzīvoja zēnu kora ģimenēs, un, kā jau parasti tādās reizēs notiek, zēnu koris saņēmis ielūgumu pretvizītei Dienvidāfrikā. Vēlēšanās redzēt šo neparasto zemi bijusi milzīga, bet tobrīd priekšā bijis nopietns koru konkurss Itālijā, kur mūsējie izcīnīja otro vietu un ceļojumu uz Brazīliju, tāpēc pretvizīte tika atlikta uz diviem gadiem.

Zēni prot solīdi uzvesties

Zēnu kora vidējais vecums svārstās no 10 līdz 14 gadiem. Zēni ir ne tikai čakli dziedoņi, bet arī īsti ceļotāji, jo pie tā jau pieraduši. Pēdējo gadu laikā viņi bijuši arī Amerikā, Kanādā un Austrālijā. «Zēniem ceļošanā ir daudz lielāka pieredze nekā vairumam vidusmēra Latvijas iedzīvotāju,» par savējiem lepns ir kora diriģents un stāsta, ka zēni prot solīdi uzvesties. Tikai pieci zēni braukuši tik tālu pirmoreiz, bet pirms tam vēl bijusi kārtīga skola divas nedēļas zēnu kora nometne Rēzeknes pusē Adamovā, kur ikviens apradis dzīvot bez mammas klātbūtnes un iemācījies apieties patstāvīgi ar savu lielo koferi.

Āfrikā nav problēmu ar aklimatizāciju

Uz Dienvidāfriku devās 36 koristi ar dažiem pavadoņiem, kopā 41 cilvēks. Ceļā, ieskaitot gaidīšanu Londonā, aizritējušas 25 stundas. Par laimi, Dienvidāfrikā ir tāda pati laika josla kā Latvijā, tāpēc aklimatizēšanās bijusi vienkārša, salīdzinot ar tām zemēm, kur viss sagriežas otrādi dienas vietā ir nakts, viss saiet šķērsām, arī bērnu jutīgais vestibulārais aparāts. Daži bērni pirmajos koncertos krīt ģībonī, bet šoreiz nekas tāds nav noticis.

Āfrikā koris ieradies vislabākajā laikā, tā vismaz apgalvojuši vietējie. Ārā bijis 25...33 grādus silts, un visapkārt ziedējušas jakarandas tas ir koks ar gaiši violetiem ziediem. Jakaranda ir Dienvidāfrikas augu simbols, tas savā plaukšanas krāšņumā varētu sacensties ar Latvijas ievziedu laiku. Galvaspilsētai Pretorijai otrs nosaukums ir Jakaranda.

Afrikāņiem patīk jautrās latviešu tautas dziesmas

Romāns: «Mēs daudz dziedājām kopā mums bija apmēram 20 koncertu, dažās dienās pat divi. Pirmoreiz kora vēsturē pēc koncertiem zēni nebija noguruši. Koncerti nebija gari, jo Āfrikas publika nevarētu ilgi nosēdēt. Kultūras tradīcijas ir ļoti atšķirīgas, afrikāņu mūzika ir monotona, ar izteiktiem ritmiem, kas vedina uz tikai viņiem saprotamu dramatisku kulmināciju. Mūsu mūzika ir daudz sarežģītāka un viņiem grūtāk uztverama, tāpēc izvēlējāmies savas tautasdziesmas, kaut ko no klasikas un pasaulē populāras mūzikas. No visa mazliet. Piedalījāmies divos tautas mūzikas festivālos, kur bijām vienīgie internacionālie viesi. Visi bijām pārsteigti par kāda afrikāņu kora uzstāšanos, kurā dziedāja tikai pilnīgi melni bērniņi. Tas bija satriecoši, redzot, cik atraktīvi viņi dzied un kustas.»

Savukārt Astrīda ar smaidu atceras koncertus skolās, kurus visi gaidījuši ar bažām, ka tur nekas labs nesanāks, bet: «Tādu publiku, kā tur, mūsējie nekad nebija redzējuši apmēram tūkstošs bērnu ienāca milzīgā telpā, tādā, kā mūsu skolās sporta zāles, salika kājas krustām un apsēdās uz grīdas. Visi klausījās ar milzīgu interesi, kad mūsējie dziedāja afrikāņu dziesmas, viņi tūdaļ dziedāja līdzi. Izdzirdot jautrās latviešu tautasdziesmas, viņi sita plaukstas un ritmā šūpojās līdzi. Mums visiem par lielu pārsteigumu afrikāņu bērniem ir jāvalkā skolas formas.»

Lauvām ļoti garšo cilvēku gaļa

«Latviešiem Āfrika saistās ar žirafēm un lauvām. Jāatzīst, ka Dienvidāfrikas dabas parkiem un rezervātiem piemīt milzīgs tūristu pievilkšanas spēks. Mēs devāmies rezervātā ar lielu autobusu. Gids stāstīja, ka dažkārt varot no-braukt arī desmit stundas un neko neieraudzīt, jo dzīvnieki dzīvo savā vaļā, nevis ceļmalā gaida tūristus. Tā arī bija. Mēs nobraucām kādus 50 kilometrus, grozot galvas uz visām pusēm, spiežoties pie logiem un brēcot, cik spēj, ja tālumā ieraudzīja kaut ko kustamies. Mums palaimējās pirmās mežacūkas un antilopes izraisīja skaļas gaviles, bet, ieraugot ziloni slājam pāri ceļam, iestājās apbrīnas vētra. Pēc mirkļa neviens vairs nespēja sajūsmā parunāt, jo turpat ceļmalas koku lapas šķina žirafes, lēni pastaigājās ziloņu ģimenes, pie mums attraucās pērtiķu bariņš, cerībā dabūt kādu našķi. Ārā no autobusa nekāpām. Tas ir bīstami, un nebija arī nekādas vēlēšanās, ja turpat aiz loga divas lauvas kāri mielojās ar buka kāju. Gids teica, ka cilvēks esot ļoti viegls un garšīgs. Viegls tāpēc, ka viegli nomedījams, un lauvām ļoti garšojot cilvēku gaļa. Ja lauva kaut reizi nogaršojot cilvēka gaļu, tas esot jānošauj, jo neko citu šis zvērs vairs negribot ēst. Tas izklausījās ticami. Nezinājām, ka degunradži ir pilnīgi neaprēķināmi savās dusmās: ja tos kāds aizkaitina, tad joku nekādu. Fotoaparātu klikšķi skanēja nepārtraukti, īsā laikā tika izfotografētas visas līdzpaņemtās filmiņas. Tās bija fantastiskas emocijas. Tūristi rezervātos atpūšas vairākas dienas. Pie parkiem ir labiekārtotas bungalo tipa mājiņas ar restorāniem, baseiniem un bāriem. Fotogrāfi ar milzu objektīviem tur dzīvojot dienām un naktīm, lai tikai notvertu īsto mirkli. Tur ir savdabīgs klimats. Mēs esam koncertējuši vasaras karstumā dažādos kontinentos. Visur klimats ir mitrs un karstums grūti panesams, bet Āfrikā ir sauss, patīkams gaiss, un nav karsti. Zeme ir sarkanbrūna, pilnīgi izdegusi, decembrī tur būšot apmēram 40 grādu karsts,» vienam otru pārtraucot, stāstīja Astrīda un Romāns.

Vīrs pozē, sieva veic visus smagos darbus

«Āfrika nav tikai melno cilvēku zeme. Tur ir daudz balto, tāpēc neviens uz mums ar īpašu izbrīnu neskatījās. Dienvidāfrikā pavisam ir deviņas afrikāņu ciltis, katrai sava valoda, savstarpēji viņi sazinās afrikāņu un angļu valodā. Angliski gan runā retais, bet afrikāņu zina visi. Afrikāņu valoda ir kaut kas līdzīgs esperanto tajā ir vārdi no visām pasaules valodām. Valoda esot ļoti viegla, bet mēs gan neko neiemācījāmies. Piemēram: «bai bai danki» nozīmē liels, liels paldies. Šajā valodā nav nekādu locījumu, ne arī laiku, nav ne pagātnes, ne nākotnes. Kā vajag, tā saprot.

Par tūristu apskates objektu kļuvušas afrikāņu cilšu apmetnes. Kādu dienu viesojāmies cilšu apmetnēs. Iedomājieties mūsu Brīvdabas muzeju, kurā dzīvotu latvieši. Tur ir tieši tā viņi dzīvo ciltīs, katra savā sētā. Ja tūristi vēlas, viņi var apmesties viesu namiņā un baudīt katras cilts ikdienu. Zulusi ir kareivīgākā cilts visā Dienvidāfrikā, kas apkāvuši savu kaimiņu cilšu brāļus un varbūt sava kareivīguma dēļ izdzīvojuši līdz mūsdienām. Zulusi tūristiem demonstrē nacionālo deju uzvedumu, savas senās tradīcijas un ticējumus, dabas spēku un senču kultu, tas vēsta par afrikāņu izcelsmi un dzīvi pirms balto ienākšanas. Zulusu pamatnodarbošanās ir fotografēšanās un filmēšanās. Mūs uzjautrināja zulusu vīriešu aizņemtība vīrs pozē, bet sieva dara visus smagos darbus. Tipiska aina sieviete nes rokās divus maisiņus, kaut ko vēl uz galvas, bet vīrs cēli iet blakus tukšām rokām. Jaunas meitenes staigā kailām krūtīm, apsegtas krūtis liecina, ka sieviete ir precēta.

Melnādaino darbaspēks maksā vienu latu dienā

Zulusiem ir paveicies, jo lielākoties melnajiem cilvēkiem Āfrikā nav darba. Vai nu tas atkarīgs no viņu nevēlēšanās strādāt, vai arī izglītības līmenis neļauj sasniegt kaut ko vairāk, tāpēc melnādainie tiek vērtēti viszemāk. Viņu darbaspēku izmanto netīrākajos un smagākajos darbos, mēs neredzējām nevienu balto cilvēku slaukām ielu. Melnie dīki sēž ielu krustojumos. Viņi gaidot, ka kāds varbūt brauks garām un teiks, ka viņam šodien vajag piecus strādniekus, un izvēlēsies piemērotākos. Par darbu viņiem maksājot apmēram latu dienā. Vietējie stāstīja, ka melno cilvēku slinkuma dēļ pasliktinās viņu dzīves līmenis, jo visu laiku paaugstinās nodokļi. Baltie dzīvo labi. Reiz apmetāmies kādā mājā. Pēc vakariņām pie saimniekiem es nespēju tikt atpakaļ uz man ierādīto istabu. Maldījos pa māju, tur bija kādas 40 istabas. Lai tādā orientētos, man būtu vajadzīga karte,» atminas Romāns.

Vēl joprojām nav atrasti Krīgera noslēptie miljoni

Braucot uz Āfriku, vajadzētu potēties pret malāriju. Tā kā mēs to nebijām izdarījuši, neriskējām doties vislielākajā dabas rezervātā Krīgera parkā. Parka teritorija ir viena trešā daļa no Latvijas. Parks dibināts pirms 100 gadiem pēc prezidenta Krīgera ierosmes. Savannā brīvi dzīvo ziloņi, nīlzirgi, degunradži, žirafes, 17 antilopju sugas, bifeļi, lauvas, gepardi, krokodili, pērtiķi un apmēram 400 putnu sugas. Krīgers ir leģendāra personība, un vēl joprojām klīst leģendas par viņa miljoniem, kas tikuši kaut kur noslēpti. Vēl šodien daudzi cilvēki kalnos un alās meklē Krīgera apslēptos dārgumus. Netālu no Krīgera parka viesojāmies pie kādas latviešu kundzes, vārdā Andra. Viņa gan ir dzimusi Amerikā, bet šeit ieprecējusies un dzīvo jau 15 gadus. Pusdienojām viņas fermā pie upes un priecājāmies par behemotiem. Kāds ieminējās par peldi, Andra to stingri aizliedza, jo upē mitinoties krokodili. Pēc cītīgas skatīšanās mēs pamanījām vienu robotu muguru, tāpēc neviens nešaubījās. Peldējāmies mēs tikai baseinos, ūdens parkos, dabīgo minerālu baseinos.

Zelta raktuvēs var aptaustīt neapstrādātu zeltu

Dienvidāfrikā iegūst zeltu, platīnu, dimantus un dažādas vērtīgas rūdas. Viņi ir sasnieguši augstu dzīves līmeni, pateicoties šīm dabas bagātībām. Kādu dienu mēs devāmies apskatīt vecas zelta raktuves. Mums katram iedeva aizsargcepuri un lampiņu. Visi sajūsmā noelsās vien, ieraugot akmens sienās mazas zelta dzīsliņas. Kā izrādās, no vienas tonnas zeltaino akmeņu pēc gara pārstrādes procesa var iegūt četrus gramus zelta. Kā suvenīrus varēja iegādāties mazas pudelītes ar neapstrādātu zeltu. Mums piedāvāja nolaisties arī īstās raktuvēs, kur šobrīd notiek zelta ieguve, bet tas būtu negodīgi pret puikām, jo tur laiž iekšā tikai no 16 gadu vecuma,» tā Romāns Vanags.

Pēc diviem gadiem vēlreiz!

Lidojumam uz Dienvidāfriku korim vajadzēja 45 tūkstošus ASV dolāru, labi, ka to sponsorēja Baltijas Transporta Apdrošināšana un paši vecāki. 13 tūkstoši ASV dolāru kora fonda nauda tika izmantota autobusa īrei, parku un rezervātu biļetēm. Trīs nedēļas aizskrējušas kā viens mirklis. «Nav vērts ieskriet šajā valstī uz vienu nedēļu. Mēs paguvām apskatīt tikai pusi no šīs zemes Dienvidāfrikas augšējo daļu, arī tad lielā steigā, lielākajās pilsētās uzturoties divas trīs dienas,» stāsta Romāns Vanags un lepojas, ka 2002. gadā zēnu koris saņēmis ielūgumu doties braucienā uz Dienvidāfrikas dienvidiem uz Keiptaunu, kas atrodas pie paša okeāna.

Dienvidāfrikas Republika

(DĀR) valsts Āfrikas dienvidos,

Galvaspilsēta Pretorija

Nauda DĀR rends, desmit rendu viens lats

Vīzu var iegūt Zviedrijā vai Somijā, tā maksā 16 latus

Sandra ŠTEINA