Prese

Rīgas Balss - Dziesmā viņam paklausa tūkstoši

Kurš gan no mums kaut reizi nav mēģinājis iztēloties, kā jūtas virsdiriģents pirms Lielā brīža, kad viņa rokām sāks klausīt neaptverami plašais dziedātāju pulks? Romāns Vanags visu mūžu ir dzīvojis blakus Lielajai estrādei un vienmēr apskaudis diriģentus. Nu viņš ilgoto ir sasniedzis, un šīs vasaras Dziesmusvētki viņam kā virsdiriģentam būs jau otrie. Ar viņu tikāmies viņa darba vietā - Jāzepa Mediņa mūzikas skolā.


-Par jums esmu dzirdējusi kā par publikas mīluli. Vai pats esat šo uzmanību jutis?

- Parasti par mīluļiem runā popmūzikā, bet arī koros dziedošās tautas daļa nav nemaz tik maza - kādi padsmit tūkstoši būs. Arī mani skolas puiši ir šīs tautas daļa. Viņi gan mani ne vienmēr uzskata par mīluli - reizēm esmu pietiekami stingrs. Reizēm jāpabaras, reizēm jāpārrunā ļoti nopietnas lietas par attieksmi pret darbu, bet mēs esam draudzīgās attiecībās. Un to, ka mani mīluļi viņi ir, varu teikt droši. Tas ir mans darbs 10 gadu garumā, un, ja man piedāvātu to mainīt, es negribētu.


- Skola paņem visu?

- Nē, vēl vadu skolotāju kori "Vanema" Tukumā - tas pavisam nesen nosvinēja 20 gadu jubileju. Vadu arī Valsts Universitātes meiteņu kori ‘’Minjona’’. Tā kā mana dzīve ir sadalīta šajās trīs sfērās, labi varu visam sekot līdzi neiesūnojot. Man visur jābūt formā, lai kur es ietu. Šeit, Mediņos, man jāzina, kas notiek ne tikai mūzikā, bet arī futbolā, basketbolā un vispār pasaulē - lai es puikām nebūtu garlaicīgs, bet interesants. Ejot pie meitenēm, lai būtu ar viņām dialogā, jāzina visas studējošās jaunatnes problēmas. Turklāt man jābūt pietiekami erudītam, lai varētu strādāt ar tik sarežģītu kolektīvu, kāds ir skolotāju koris. Tas dzīvi dara interesantu.


- Vai kaut kas paliek jūsu paša ģimenei?

- Puķes pēc koncertiem. Man ir māja Mežaparkā, bērni, un mēs labi satiekam, lai gan trūkumu audzināšanā manas biežās prombūtnes dēļ viņi ir jutuši. Sarēķināju, ka vienu gadu koncertturnejās esmu bijis prom kā jūrnieks - pusgadu. Taču mēs to kompensējam tādējādi, ka nedēļas nogalēs ejam skatīties sporta spēles, ar dēlu sporta zālē uzspēlējam basketbolu - viņš savos 15 gados ir jau pāraudzis mani. Bērni interesējas, ko es daru, un ir priecīgi izlasīt kaut ko par tēti vai ieraudzīt ekrānā.


Uzskatu - ja šis darbs ir iesākts, tad atkāpšanās ceļa nav. Mūzika attīstās tikpat strauji kā pārējās dzīves sfēras, mēs nedrīkstam priecāties kaut vai par pusgadu veciem panākumiem. 1997. gada rudenī bijām Itālijā, kur ļoti respektablā koru konkursā ieguvām otro vietu. Tas, starp citu, bija pirmais konkurss, ar kuru 1977. gadā pasaulē kļuva slavens "AVE SOL"’. Jā, tā ir patīkama lieta, tomēr ap to nedrīkst tīksmināties.


Tagad ir ierakstīts kompaktdisks - tas ir padarītā rezumējums, bet nu ir sācies jauns darba cēliens ar lieliem, nopietniem nodomiem. Organizējam trešo starptautisko zēnu koru festivālu ‘’Rīgas Doms’’. Festivāla dalībnieku vidū būs slavenais Vīnes doma koris, kā arī kori no Teksasas, Vācijas, Luksemburgas, Igaunijas, Ukrainas, Krievijas. Maijā esam uzaicināti piedalīties festivālā Šveicē. Vasarā man jāgatavojas Dziesmusvētkiem, zēniem šoreiz nav jāpiedalās.


Ļoti nopietni būs jāgatavojas arī braucienam uz Dienvidameriku. Jau trešo gadu zēni gadu miju pavadīs ārpus mājām. Bijām Anglijā, Austrālijā, tagad - Dienvidamerikā. Vasarā divas nedēļas cenšamies pavadīt kādā skaistā Latvijas vietā. Es jūtu, ka puikām koris ir kas svarīgs. Šeit zēni sanāk sava hobija aicināti, obligāti viņiem nav jānāk. Dažkārt no slinkākajiem, kuri negrib regulāri mācīties solfedžo un klavierspēli, mums jāatvadās. Bet es nezinu nevienu, kas, aiziedams no skolas, nelūgtos palikt vismaz korī. Man prieks, ka viņus vieno tik respektējama lieta kā mūzika - kaut kas mazliet nopietnāks par "fanķiku" klubu, kur saskriet kopā. Neizpaliek jau arī visas puiku aktivitātes - futbols vasaras nometnēs, niķi un stiķi tepat skolā uz vietas, braucieni un sadzīve. Pats esmu dziedājis zēnu korī un varu teikt, ka tas laiks ir foršs.


- Kā tiekat galā ar sadzīvi - braucienos un nometnē?

- Mums ir Astrīda - cilvēks, kas palīdz veikt grūto sadzīvisko darbu. Ne vienmēr mums, vīriešiem, izdodas ceļojumos tikt ar puikām galā, pasakām kādu stingru vārdu, bet laikam jau ne vienmēr mazajai dvēselītei ar to pietiek. Astrīda ar viņiem ir kopā kā mamma, kā labs draugs, kas nogludina mokošo prombūtni no mājām. Viņa veic arī saraksti ar ārzemēm. Es šobrīd pat vecāku sapulci nevarētu sasaukt.


Gadās jau visādi - zēni nevar noganīt savas mantas: paciņas reizēm ceļo mums pa pēdām. Parasti aizmirsušās pašas svarīgākās mantas - cepurīte ar "Chicago Bulls" nozīmīti vai tamlīdzīgi. Saņem koris sūtījumu no ārzemēm - kas gan tur iekšā? Zeķu pāris un cepurīte. Zēni mazliet citādi nekā mēs uztver ārzemju braucienus - vai tā ir Austrālija, Igaunija vai kora nometne - visviens. Galvenais, ka viņš tur grib nonākt, jo viņam tur būs interesanti. Sāpe būs vienlīdz liela, vai es zēnu neņemu uz nometni vai braucienā pa Eiropu. Brazīlija viņam liekas ļoti tālu, bet Lāņi pie jūras ir baigi svarīgā lieta.


- Lai ierakstītu kompaktdisku, korim jābūt augstā līmenī. Koris būtībā ir instruments, ar kuru var panākt vēlamo rezultātu.

- Instrumenti arī ir ļoti dažādi - zemas un ļoti augstas kvalitātes. Tas pats ir ar kori - dažiem tas asociējas ar kolektīvu, kas dzied vairākās blasīs, dažiem liekas, ka jauktais koris ir tas, kur visu laiku kaut ko jauc. Kori kā instrumentu daudzi nemaz neapzinās un neiedomājas. Lai taptu kompaktdisks, korim, protams, jābūt ļoti labam instrumentam. Koris nav manis dibināts, es to saņēmu pirms 10 gadiem. Sākumā tas instruments bija ļoti «atskaņots», tā stīgas bija jānoskaņo līdz tam līmenim, kad sāk pamanīt mūzikas eksperti. Par mums nopietni sāka runāt tikai 1993. gadā, kad Nantē, kur piedalījās 33 kori no visas pasaules, ieguvām trešo vietu. Pēc šī brauciena ierakstījām savu pirmo kompaktdisku - apzinājāmies, ka esam kļuvuši instruments, par kuru jūs man jautājāt - tāds, kurš skan un der visiem. Kamēr nav pārbaudīti trīs etapi - patīk radiniekiem, patīk klausītājiem un patīk mūzikas ekspertiem -, iepriekš nevajadzētu ķerties pie kompaktdiska rakstīšanas. Arī mums ir visādi periodi, jo zēni tomēr ik pa brīdim mainās, jaunie ne vienmēr ir līdzvērtīgi tiem, kas ir izaudzināti līdz balss lūzumam. Tas vienmēr ir traģisks mirklis, liels kreņķis, kad jūtu: kāds puisis padziedās vēl 2 vai 3 mēnešus un tad būs balss lūzums. Pavirši ejot garām, mēs bieži vien dzīvē to nesaprotam, bet puisis daudz ko zaudē no savas pašapziņas, it īpaši, ja korī viņš bijis atzīts solists, kurš ar savu balsi varbūt pat fascinējis. Ar šo dziedātāju aiziešanu saistīts tāds kā vilnītis uz leju. Bet tas, ka koris jāskaņo katru dienu, tas ir fakts. Tāpēc jau mēs piedalāmies daudzos festivālos, jo tas uztur formu. Palielinās arī apjoms, ko noteiktā laika posmā varam izdarīt.


Kompaktdiska prezentācijas brīdī dziedājām diezgan ēverģēlīgu mūziku. Mums ir jauni draugi Dienvidāfrikā, kuri mums atsūtīja savas tautasdziesmas - ar bungām un roku kustībām.


Mūsu iepriekšējais disks Latvijas tirgū nemaz nenonāca - to izpirka visos mūsu koncertbraucienos. Arī jaunais kompaktdisks ir pasūtīts vienīgi 1000 eksemplāru, bet varam pasūtīt vēl. Ir svarīgi, lai cilvēks pēc koncerta var aiziet mājās ar mūsu disku vai kaseti un paklausīties, ja jau koris ir iepaticies.


Gandrīz vai neticami, ka mums izdevās 65 minūtes ilgu disku ierakstīt divās dienās. Abas dienas strādājām pa 9 stundām. Bijām zēniem sagādājuši darbam ļoti labus apstākļus, par to liels paldies Saldum. Svētā Jāņa baznīca, kur rakstījām disku, un Saldus dome mums nodrošināja ideālus siltumnīcas apstākļus - 4 dienas dzīvojām Saldus viesnīcā, mūs lieliski baroja trīsreiz dienā, bija sporta zāle, kur varējām izskrieties un atpūsties, neviena mamma, neviena vecmāmiņa netraucēja strādāt.


Saldus baznīca man pašam ir ārkārtīgi svarīga, jo baznīcas mācītājs Latvijas brīvvalsts laikā bija Romāns Vanags. Pagājušajā gadā viņam būtu 95 gadi. Saldus baznīca rīkoja mana vectētiņa piemiņas koncertu, uzaicināja dziedāt arī kori, iepazinos ar mācītāju, man patika, kā skan, un dzima doma ierakstīt disku.


Dziedam pasaules garīgo mūziku un latviešu laicīgo. Latviešu garīgā mūzika zēnu koru vajadzībām diemžēl nav daudz tapusi. Ar Doma zēnu kora diriģentu Jāni Ērenštreitu esam lūguši komponistus, lai raksta šādu mūziku. Ja komponistu devums mūsu koriem būtu lielāks, viņu vārds pasaulē skanētu daudz vairāk, jo bieži vien koru mūzika atnes lielāku popularitāti nekā instrumentālā mūzika. It kā paradokss, taču mēs Itālijā par izvēles dziesmu izraudzījāmies igauņu komponista skaņdarbu - nebija nekā spilgta, ko izvēlēties no latviešu mūzikas. Tad nu mēs rādām vismaz baltiešu mūziku.


- Vai Ērenštreita kori neizjūtat kā konkurentu?

- Jā, protams, bet tas ir labi, jo stimulē darbam. Neliekuļojot varu teikt: man ir patiess prieks, ka ir Doma koris, un viņiem ir tāds pats prieks, ka esam mēs. Neapšaubāmi - esam viņu jaunākie brāļi, pats esmu Ērenštreita audzēknis un šeit centos izveidot ko līdzīgu. Daļēji man tas ir izdevies, šur tur mēs stāvam līdzās, citur atrodamies kopā kā organizatori, ir situācijas, kad aicina vai nu mūs, vai viņus uz kādiem festivāliem. Tas ir labi, jo Latvijā tagad pārsvarā runā par diviem zēnu koriem, un tas, ka Ērenštreita koris dažkārt ir pamatoti promenentāks, ir normāli, jo šis ir koris ar 50 gadu senām tradīcijām. Ērenštreita ieguldījums ir nepārvērtējams ne tikai šā kora liktenī, bet visā Latvijas zēnu kora kustībā. Ja kādam paprasa, kas ir zēnu koris un Latvija, tad atbild, ka tas ir Jānis Ērenštreits. Esmu priecīgs, ja kādreiz manu vārdu min līdzās viņa vārdam. Arī Jānis atzīst, ka tas ir labi, ka mēs it kā minam viņiem uz papēžiem, un tajā pašā laikā mums ir pēc kā censties. Nepārspīlējot varu teikt, ka mēs justos slikti, ja būtu vieni - izaugsme nebūtu pietiekama. Domāju, ka tā ir ļoti veselīga sacensība. Man ir žēl, ka nav vēl 4, 5 vai 8 kori, kas ne nu gluži cīkstas savā starpā, bet ar savām kvalitātēm liek tās mūzikas stīgas Latvijā raustīt. Kāpēc mūsu Dziesmusvētki tomēr ir tik krāšņi un tik stabili? Tāpēc, ka mums ir ļoti liela koru konkurence.


- Cik koru Dziesmusvētkos piedalās?

- Precīzi nezinu, bet kādi 400 kori ar 10 tūkstošiem dalībnieku. Biju žūrijā, kura noklausījās Rīgas jauktos korus, - to bija kādi 70, vakarā galva bija dulla. Tuvojoties Dziesmusvētkiem, dibinās jauni kori. Ļoti daudzi grib piedalīties, un dažkārt veidojas kori ‘’viendienīši’’ - varbūt kāds paliek arī ilgāk. Ciemā cilvēki nolemj - jādibina koris. Taču, ja repertuāru nezina, uz Dziesmusvētkiem nav ko cerēt - noteikti, ka būs stingra atlase. Manuprāt, kvalitāte būs labāka nekā 1993. gadā. Tas man bija svarīgs laiks - pirmoreiz es biju virsdiriģents. Tas ir vienreizējības moments, kuru nevar atkārtot. Kvalitātes ziņā tas bija kritiens pēc 1990. gada lielajiem atmodas Dziesmusvētkiem. Jāņem vērā, ka šie ir pēdējie šīs tūkstošgades Dziesmusvētki, lai vēlākās paaudzes var teikt, ka gadu tūkstotis beidzās ar lieliskiem svētkiem. Grūti jau ikdienā domāt par tik vēsturiski folozofiskām lietām, ka mēs, lūk, taisām vēsturi, tomēr tā tas ir.


Dziesmusvētki netop vienā gadā. Virsdiriģenti nav pārsteigums nevienam dziedātājam, jo nav tā - vakar pabeidzu konservatoriju, nekur nestrādāju, šodien dabūju darbu un rīt esmu virsdiriģents.


Vajag strādāt, ar savu darbu būt iekšā korī un nevajag domāt, ka kļūsi par virsdiriģentu, jo var nekas neiznākt. Nekad dzīvē neesmu domājis, ka klūšu par virsdiriģentu. Esmu cerējis - jā, jau no mazotnes. Es dzīvoju Mežaparkā, blakus Dziesmusvētku estrādei. Vienmēr likās - tā nu gan ir liela lieta - viens uzkāpj un visi viņu klausa. Tu esi izsities savā profesijā, esi augšgalā, pēc tam vari teikt, ka dzīvē esi visu sasniedzis. Tagad es vairs tā nedomāju, jo ir augstumi, kurus nekad nevar sasniegt.


- Diriģēšana ir fiziski smags darbs?

- Dziesmusvētkos - noteikti, jo roku kustību amplitūdai ir jābūt ļoti lielai, turklāt nāk klāt milzu uztraukums par lielo atbildību. Esmu ļoti tramīgs un šovasar varbūt būšu vēl vairāk nobijies nekā savos pirmajos Dziesmusvētkos. Vienmēr esmu apbrīnojis Imanta Kokara ārkārtīgi precīzo žestu.


- Šķiet, ka ir mainījusies cilvēku attieksme pret Dziesmusvētkiem. Vai vērtības devalvējušās?

- Jā, nav vairs tās intrigas. Ko esam vēlējušies, esam dabūjuši, taču visu neesam novērtējuši. Ceru, ka dziesmās vilšanās moments jau ir pāri. Man arī ir teikuši - ko tu skrien, meklē kādu nopietnāku darbu, tagad vajag pelnīt un ražot. Taču bez šīs garīgās ražošanas neviena cita ražošana nedarbojas - nevienā valstī tāda proporcija nestrādā. Mēs joprojām pārtiekam no morālā gandarījuma, ko dod šis darbs.


Kādreiz tautu krāšņo buķeti mīlot, ļāva latviešiem, igauņiem un lietuviešiem padziedāt, armēņiem padejot, čukčiem ar briežiem pabraukt sacensībās - re, kāda mums bagāta kultūra. Viņi ar to izdarīja pakalpojumu mums. Varbūt tieši dziesma aizvirzīja mūsu domāšanu līdz galam.


Kordziedāšanas labā īpašība ir tā, ka tā ir pieejama ļoti daudziem cilvēkiem. Dziedāt var mācīties jebkurā vecumā.


- Jūsu bērni ir muzikāli?

- Negribu teikt, ka viņi nav muzikāli. Vecākiem, mūziķiem, nav laika pašu bērniem. Meita mācījās spēlēt klavieres 1. bērnu mūzikas skolā. Pēc klavierskolotājas divu gadu veiksmīgām pūlēm viņai šī nodarbe bija totāli noriebusies, nospriedām, ka nav bērnu ko mocīt ar notīm, lai labāk iet dejot. Bērni daudz bijuši koncertos un kora nometnēs. Ja man jautātu, vai man nav žēl, ka bērni nenodarbojas ar mūziku, tad man nāktos aizdomāties, ka liktenis mūziķim nav nemaz tik viegls. Ieteikt ar to nodarboties es varētu tikai tādam, kuram mūzika lien pa visām malām ārā, ja to nedarīs, tad aizies galīgi bojā. Padomājiet - likvidēts kamerorķestris, tas taču ir tikpat kā nošauts!


- Pats mēdzat paklausīties arī ko nenopietnu?

- Mājās ļoti reti - kad ciemiņi atnāk. Man ļoti patīk džezroka grupas.

Vieglu mūziku es klausos mašīnā, jo nopietnai mūzikai koncentrēties liedz ielas trokšņi. Bet mājās mani relaksē laba nopietnā mūzika, ir pasaulē tagad autoritātes, no kurām es iespaidojos. Ne no viena brauciena neesmu atgriezies bez zēnu koru diskiem, man to ir vesela kolekcija. Varu skraidīt pa veikaliem caurām dienām, kamēr kāroto dabūnu. Austrālijā, teiksim, beidzot izdevās nopirkt Spānijas Montseratas klostera kora ierakstu. Noklausījos un teicu - tas nav nekas nesasniedzams. Tas patiesi ir ļoti labi, bet cilvēka spēju robežās. Atkal ir kaut kas, pēc kā censties.


Sandra LANDORFA



Publicēts: 30.01.1998. 00:00

● Tikšanās Pēterburgā
● Romāns Vanags: dzīve kā lidojums un piedzīvojuma romāns
● Līga Ķempe ilustrē kora dziesmas
● Žurnāla "Mūzikas saule" recenzijas par kora albumu "Es bij' puika"
● Aisha, Miks Dukurs un JMMS zēnu koris izdod kompaktdisku
● Zeme, kur atgriezties (Intervija ar R.Vanagu - tvnet.lv)
● Intervija ar Anci Krauzi avīzē "NRA" 2005.12.01
● Rihards Andris Bērziņš – jaunā mūzikla "Viens pats Ziemassvētkos” galvenajā lomā
● Latvijas mūzikas zvaigžņu Ziemassvētku koncerts, Ķīpsalā (2005)
● Kora pirmā nedēļa Dienvidāfrikas Republikā
● Vakara Ziņas - Muktupāvels savam strausam skrēja pakaļ, turoties astes spalvās
● Portāls Apollo - Latvijas mūzikas zvaigžņu Ziemassvētku koncerti
● LETA - Ķīpsalā notiks Latvijas mūzikas zvaigžņu Ziemassvētku koncerti
● INFORMĀCIJA, the USA - JMMS Boys Choir Returns to Seattle
● INFORMĀCIJA, ASV - JMMS Zēnu Koris Atgriežas Sietlā
● Rīgas Balss - Ziemassvētku koncerta mazo zvaigžņu kori
● Laiks, ASV - Jaunas balsis no Latvijas
● Laiks, ASV - Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris Portlandē
● Laiks, ASV NR.31 - ***
● Diena - Trešdien, 2000. gada 12. jūlijā - Zēnu koris uzvar konkursā Kanadā
● Vakara Ziņas - Mediņa mūzikas skolas zēnu koris koncertē Āfrikā
● Jaunā Avīze - 16.-23. janvāris - Zēnu muzikālais varoņdarbs
● Spogulis - Saules nogurdinātie
● Neatkarīgā - Brazīlieši klausījušies Mediņskolas zēnu kori
● Rīgas Balss - Brazīlijas publika ir jauka
● Rīgas Balss - Mediņa zēnu korim klājas labi
● Spogulis - Latvju puikas Brazīlijā
● Neatkarīgā - Mūzikas skolas koncertturneja Brazīlijā
● BNS - Latviešu zēni dziedās Brazīlijā
● Kurzemnieks - Ticēsim Latvijas nākotnei
● Rīgas Balss - Dziesmā viņam paklausa tūkstoši
● Rīgas Blass - Zem palmas, ziemas karstumā
● Avīze puikām un meitenēm "mana" Nr. 12 (52) '96 3. lpp. - Mana ceļasoma
(cc) 2004-2019 JMMS zēnu koris