Avots: tvnet.lv

Vija Beinerte 02. Jūlijs (2005) 08:00

Ar Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas zēnu kori strādāju jau kopš 1987. gada – var teikt, ka šajā skolā esmu vecs kā mēbele. Kaut gan, ja tā padomā, pati skola par mani ir daudz vecāka. Taču ne par to šis stāsts, bet gan par Mediņskolas zēnu kora ceļojumu uz Dienvidāfriku, kas notika šogad no 3. līdz 24. martam un kura laikā mēs sniedzām 17 koncertus dažādās baznīcās, skolās un koncertzālēs, autobusā pa valsti nobraucot vairāk nekā divus tūkstošus kilometru.

Vēl tikai jāpiebilst, ka šajos svētkos es esmu viens no virsdiriģentiem, bet puikas – lielā kopkora dalībnieki.

Ne sports, ne kolekcionēšana

Man bieži uzdod jautājumu, cik koncertbraucienu mums ar puikām kopumā ir bijis. Nudien nezinu, tad jāatver mūsu mājas lapa un jāskaita. Bet droši varu pateikt, ka Mediņskolas zēnu kora ceļojumu ģeogrāfija ir plaša, – neesam bijuši vienīgi Āzijā un polos, bet esam bijuši Austrālijā, abās Amerikās, Āfrikā, kā arī daudzviet Eiropā.

Ceļošana ar kori – tas jau nav tāds kā sports vai kolekcionēšana – aizbraukt tur, kur vēl neesam bijuši. Protams, es labprāt gribētu kādu reizi koncertēt Japānā, taču ne jau tāpēc, lai turpmāk varētu teikt, ka nu esam bijuši arī Āzijā. Japāna mani saista ar to, ka tur liela interese par latviešu koru mūziku. Šo interesi veidojuši un veicinājuši gan kamerkora "Ave Sol", gan Doma kora skolas zēnu kora koncerti. Zinu, ka tur mūs gaidīs un sapratīs, jo šajā zemē ir nopietna attieksme pret latviešu mūziku un koru kultūru.

Kora dzīve ir koncertdzīve. Ja koncerti ir nopietni un respektabli, tad dzīve ir interesanta. Var teikt – tā ir skaista dzīve. Jo mūsu dziesmas ir skaistas, mūsu kora mūzika ir kaut kas īpašs – te nu es aizņemšos vārdus no Imanta Kokara: tā ir kā zvaigznēs ierakstīta – kaut kas kosmisks. Kad Dienvidāfrikā vienu brīdi strādāju ar vietējo jauniešu kori – apmēram simts muzikāli izglītotiem jauniešiem vecumā no 18 līdz 28 gadiem, kas bija sabraukuši no visas valsts, nolēmu iemācīt viņiem arī "Pūt, vējiņi!". Stāstīju, par ko šī dziesma ir, ko tā mums nozīmē, lai palīdzētu viņiem dabūt to īpašo sajūtu. Un tad, kad šie jaunieši bija nodziedājuši "Pūt, vējiņi!" un vēl arī citas dziesmas, pajautāju viņiem, kura no tām vislabāk patikusi. Gandrīz visi nevilcinoties atbildēja – "Pūt, vējiņi!". Paradoksāli – it kā vienkārša dziesma, viegla, bet laikam taču tajā ir kāds īpašs, neizskaidrojams kods, kas spēj saviļņot arī tos, kas neprot latviešu valodu un gandrīz neko nezina par Latviju. Mūsu tautas dziesmas ir brīnums. Un tieši tādēļ korim tik svarīgas ir koncerttūres – nest savas dziesmas pasaulē un sajust, kā pasaule tās novērtē.

Kā tas viss sākās…

Bet nu gan visu pēc kārtas. Dienvidāfrikas brauciens sākās ar to, ka 1997. gadā bijām tik dulli, ka piekritām uzņemt "North West Childrens" Choir" no Pretorijas – viņi koncertēja pa Eiropu un vēlējās kādas dienas pabūt arī Latvijā. Dienvidāfrikas bērnu kori parasti ir lieli, tajos var muzicēt pat līdz simts dalībniekiem. "North West Childrens Choir" pie mums ieradās 78 cilvēku sastāvā. Un mūsu mazais korītis viņus visus izmitināja ģimenēs. 1997. gadā pārticības līmenis Latvijā bija krietni zemāks nekā tagad, daudzām koristu ģimenēm materiāli nebūt neklājās viegli, tad nu mēs – kā latvieši to parasti dara – sarāvām jostas un uzņēmām savus viesus pa pirmo. Mēs vienkārši bijām laimīgi par radušos iespēju un pat nedomājām, vai kādreiz paši varēsim aizbraukt atbildes vizītē – ceļš pārāk tāls un dārgs.

Menedžere, kas bija rīkojusi "North West Childrens Choir" Eiropas tūri, mums par prieku un pārsteigumu, apņēmās sarīkot Mediņskolas zēnu kora turneju jau 1999. gadā. Tā mēs pirmo reizi bijām Āfrikā, sniedzot koncertus Johannesburgā un Pretorijā. Tūre bija tik veiksmīga, ka menedžere piekrita mūsu korim sarīkot vēl vienu tūri, šoreiz pa iepriekšējā reizē neapgūtajām vietām, lai varam pabūt Keiptaunā un pie Labās Cerības raga. Sākotnēji bija plānots, ka šajā braucienā dosimies 2002. gadā, taču tad pēkšņi mūs uzaicināja uz Venecuēlu, kur ir tāds mūzikas festivāls, kas katru gadu nenotiek, turklāt šā brauciena izdevumus daļēji apmaksāja mūsu ielūdzēji. Tā nu mēs pārcēlām Dienvidāfrikas turneju uz 2005. gadu. Apsteidzot notikumus, varu piebilst, ka 2007. gadā plānots mūsu nākamais Āfrikas apgūšanas brauciens – šoreiz uz Namībiju. Arī tas pieder pie ieguvumiem – katra koncertturneja sniedz iespējas nodibināt jaunus kontaktus, saņemt jaunus piedāvājumus un arī ielūgumus. Tagad es skatos uz karti un domāju – Durbana un Portelizabete – tur vēl neesam bijuši, turp varētu kādreiz doties. Āfrika ir apbrīnojami skaists kontinents, turklāt interese par mūsu dziedāšanu tur patiešām ir liela.

Kur ir mana pase?!

Bieži vien man jautā, vai grūti ceļot ar maziem zēniem. Visgrūtākais bija pirmais ceļojums 1988. gadā uz Arhangeļsku. Tad gan biju stipri uztraucies – man uzticēti puikas, tāds bars ar klenderiem, kas stundās nevar nosēdēt mierā un puslīdz pieklājīgi uzvesties, kā tad te būs?! Bet lidmašīnā viņi patiešām ir disciplinēti. Ar zēniem nudien grūtāk ir pārvietoties pa Rīgu ar tramvaju nekā lidot ar lidmašīnu. Protams, ik pa brīdim uzrodas kādi jautājumi: vai par ēdienu ir jāmaksā? Kur ir tualete? Vai – un tas nu ir vistrakākais – kur ir mana pase?! Taču tagad mums jau ir ceļošanas pieredze – mums ir kora menedžere, divi diriģenti, koncertmeistars, turklāt zēnu korī, kā zināms, dzied ne tikai puikas, bet arī vīru grupa, līdz ar to funkcijas ir sadalītas, un mans uzdevums ir kontrolēt lielos – kā viņi tiek galā ar uzticētajiem pienākumiem.

Šajā reizē no 26 puikām bija kādi 10, kas ar lidmašīnu lidoja pirmo reizi mūžā. Protams, viņi gribēja zināt gan par lidaparāta uzbūvi, gan par to, kur šobrīd atrodamies, tas ir, virs kādām zemēm lidojam. Tad nu jāapbruņojas ar pacietību un tas viss jāizstāsta.

Pārlidojuši ar lidmašīnu vairākus tūkstošus kilometru un nonākuši otrpus ekvatoram, mēs ielidojām tādā pašā laika zonā, kāda ir Latvijā, – tas neapšaubāmi atviegloja iejušanos jaunajos apstākļos. Toties karstums 35 grādi pirmajā brīdī daudziem šķita grūti panesams. Jau Rīgā biju visus nobrīdinājis, ka līdzi obligāti jāņem spēcīgs aizsargkrēms, tad vēl saulesbrilles un cepure, jo saule Dienvidāfrikā ir ļoti kodīga un apdegt vai dabūt saules dūrienu te ir vieglāk par vieglu. Stingri piekodināju arī to, ka dienā jāizdzer trīs līdz pieci litri ūdens, lai ķermenim nepierastajā svelmē netrūktu šķidruma.

Ja runājam par dienas kārtību, tad šis bija labā nozīmē tipisks koncertbrauciens. Mēs dzīvojām ģimenēs, līdz ar to parastais dienas plāns bija šāds: brokastis ģimenēs, pēc tam "tētis" vai "māmiņa" ar auto aizvizina savējos kora puikas uz tikšanās vietu, kur mūs jau gaida autobuss un šoferis Vilhelms – vācu izcelsmes baltais no Namībijas, kurš strādā Keiptaunā. Starp citu, Vilhelms ir gatavs doties ar mums arī nākamajā tūrē – tik labi puikas viņam nekad līdz šim vēl neesot trāpījušies. Arī tas pieder pie koncertbraucienu ieguvumiem – pat visjaunākie koristi jau ielauzījušies angļu valodā, prot izteikt savas vajadzības, piemēram, palūgt nazīti augļa nomizošanai vai karstu ūdeni tējai, draudzīgi aprunāties par maršrutu, dabu un laika apstākļiem.

Ar autobusu visi kopā dodamies uz kādu vietējo skolu. Tur iedziedāšanās, pārģērbšanās koncerttērpos, 20 minūšu koncerts – priekšstatam par to, kas mēs esam, tad ekskursija pa skolu un pusdienas skolas kantīnē. Pēcpusdienā parasti ekskursijas, peldes okeānā, dzīvnieku parka vai kādas citas eksotiskas vietas apmeklējums, bet vakarā atkal koncerts. Viena diena mums gan bija traka – četras uzstāšanās dažādās skolās un vakarā lielais koncerts. Biju nobažījies, vai puikas spēs izturēt tādu slodzi, bet jaunība un entuziasms dara savu – viss bija vislabākajā kārtībā.

Par konkurenci un ne tikai par to

Kādreiz liekas – kas tad tur, 20 minūšu koncertiņš! Bet katrs koncerts, arī pavisam īss, tā ir uzdrīkstēšanās, koncentrēšanās, atdeve. Dziedāt koncertā nozīmē parādīt, ko es spēju, cik ļoti man nav bail vai – kā es protu savas bailes pārvarēt. Korim ir svarīgi apliecināt savu varēšanu, savas prasmes un spējas – un to sniedz ikviens koncerts. Zēniem jau no mazotnes jāradinās pie konkurences – arī tā pieder pie kora dzīves specifikas. Lai tiktu mūsu korī, ir jāiztur konkurss, lai piedalītos koncertā, lai būtu starp tiem, kas ceļo, ir jāpierāda sava varēšana, lai mūsu koris piedalītos kādā koru konkursā vai festivālā, lai mēs būtu atlasīti un nominēti – tā arvien ir sīva konkurences cīņa. Ir svarīgi salīdzināt sevi ar citiem – kādi esam, ko par mums teiks kritika? Jā, kritika reizēm ir nesaudzīga, tā neņem vērā, kādi ir apstākļi – vai esam lidojuši pāri okeānam, vai esam noguruši no braukšanas autobusā vai aizsmakuši no klimata maiņas – ar to neviens nerēķinās. Svarīgi ir tas, kā spējam koncentrēties, kad nostājamies līdzās citiem, cik esam spilgti un droši.

Es nekādā ziņā neesmu pret tūrismu, tas noteikti ir labs un apsveicams ceļošanas veids, taču es pats kā tūrists savu mūžu nekad un nekur neesmu bijis. Mūsu braukšanas veids ir pavisam citāds. Pirmām kārtām gan man, gan puikām tas ir darbs – koncerti, uzstāšanās, jā, vēl arī sarunas. Toties atšķirībā no tūristiem mēs tiekamies ar reālo dzīvi – mēs iepazīstam tautu no virtuves puses, jo, dzīvojot ģimenēs, katru vakaru mēs kopā ar saimniekiem sēžam pie virtuves galda un pārrunājam visdažādākās lietas.

Šad un tad mūsu koris tika pieteikts kā latviešu koris no Krievijas, bet kāds gan tur brīnums – es apskatījos – ja kādam saimniekam mājās ir pasaules karte, tā ir veca – Latvija tur vēl iezīmēta rozā krāsā kā daļa no PSRS. Tad nu mēs vakaros runājām arī par vēsturi un tautu likteņiem. Man dzīvošana viesnīcās ne tuvu nešķiet tik interesanta!

Reizēm domāju, kā būtu, ja es ceļotu kā tūrists – ne tev koncerti, ne mēģinājumi, brauc un skaties, fotografē, atpūties, baudi. Bet, kad šajā Dienvidāfrikas turnejā mums bija iedotas četras brīvas dienas atpūtai pie okeāna, jau otrās dienas vakarā sāka likties, ka kaut kā pietrūkst. Pēkšņi izrādījās, ka bez ikdienas dziedāšanas mums visiem ir grūti. Protams, mēs esam bijuši gan tajā kalnā un pie tā pieminekļa, kas jāredz, gan tajā parkā, kas slavens, – katrai zemei, katrai valstij ir tās īpašās vietas, kas jāapskata. Taču ne mazāk svarīga ir arī iespēja dziedāt savas dziesmas šīs zemes cilvēkiem un sajust, kā viņi tās uzņem un novērtē. Tāpēc nebrīnieties, ka mans stāsts ir ne tikai par apskates vietām, bet arī par brauciena galveno mērķi – dziedāšanu.

Mazo punktu lielais valdzinājums

Ceļojot ar kori, jābrauc ne tikai tur, kur kartēs iezīmēti lieli punkti. Piemēram, kad mēs dziedājām Berlīnes Domā, interese bija gaužām maza – baznīcā mūs klausīties bija atnākuši lielākoties tūres rīkotāji un ģimenes, kas mūs uzņēma. Bet mazajās pilsētiņās ir pilnīgi citāda attieksme, tur viņi saka: pie mums brauc slavenais koris no Eiropas, tas ir jādzird! Un uz koncertu ierodas gandrīz vai visa pilsēta. Esmu jau arī kolēģiem teicis – neatsakieties no koncertiem mazpilsētās. Arī Doma zēnu koru festivālā, ko mēs rīkojam kopā ar Jāni Erenštreitu, lielākie ieguvēji ir tie kori, kas piekrīt muzicēt ne tikai Rīgas Domā, bet arī braukt uz Madonu, Talsiem vai Siguldu.

Dienvidāfrikas bērnu uzmanība koncertos ir daudz lielāka nekā pie mums. Tas liecina par disciplīnu kopumā. Un te nu daudz kas būtu jāpārdomā mūsu izglītības sistēmas veidotājiem – vai skolas bērnu demokrātijas izpausmes reizēm nepāraug visatļautībā. Vēl kāda svarīga lieta – Dienvidāfrikā bērnus no rīta vecāki ar mašīnām vai speciālajiem autobusiem aizved uz skolu, tai apkārt ir žogs – tā ir slēgta teritorija, kur pie vārtiem stāv apsargs. Protams, galvenā motivācija ir skolēnu drošība – skolā ir liegta ieeja nevēlamām personām no ārpasaules. Bet šai medaļai ir arī otra puse – dienas laikā nevienu skolēnu mēs neieraudzīsim spēļu zālē vai interneta kafejnīcā, visi ir skolā. Turklāt katrai skolai ir savi formastērpi ar attiecīgās skolas emblēmu. Ja, piemēram, kāds zēns sarkanā žaketē vai dzeltenā kreklā būtu redzams uz ielas, ikviens policists var pieiet klāt un pajautāt, kāpēc viņš nav savā skolā.

Žirafes, pingvīni, haizivis

Lai ceļojums būtu krāsains, mūsu menedžere bija ieplānojusi itin plašu atpūtas un sight-seeing jeb īpašo vietu apskates programmu. Mēs bijām brīvdabas parkā, kur varējām nofotografēties dažu metru attālumā no žirafēm, redzēt visdažādākos mērkaķīšus un apskatīt mazos pingvīnus – to bija kāds tūkstotis, tā man šķiet. Peldējāmies abos okeānos – mums par pārsteigumu ūdens nemaz tik silts nebija. Indijas okeānā kādi divdesmit grādi, bet Atlantijas – labi ja sešpadsmit. Reiz peldoties atgadījās vesels piedzīvojums – kaut kur tālumā pludmales drošības patruļas vīri bija pamanījuši haizivi, atskanēja sirēnas, un balss skaļrunī lūdza visus nekavējoties nākt krastā. Pēc neilga laika trauksmi atsauca un visi, kas vēlējās, jau atkal varēja mesties okeāna viļņos – peldēt vai izmēģināt spēkus un iemaņas sērfingā. Pats gan uz vējdēļa nekāpu, kaut gan runā, ka laba instruktora vadībā galvenās prasmes varot apgūt trijās četrās stundās.

Tiem, kas dod priekšroku peldēm siltā ūdenī, bija izveidoti īpaši baseini. Tās bija neparastas konstrukcijas – okeānā iemūrēti nožogojumi, kas paisuma laikā piepildās ar ūdeni. Saulē tas pamazām sasilst un līdz ar to ir daudz mīlīgāks par dzestro atklāta okeāna ūdeni. Paisuma laikā ūdens šajos baseinos pats apmainās – tātad arvien ir tīrs un turklāt arī drošs.

Balti un turklāt vēl bagāti

Par drošību runājot, gribu izstāstīt vēl kādu pieredzi – nudien nopietnu un vērā ņemamu! Dienvidāfrikas braucienā man bija divi uzdevumi – koncerti ar Mediņskolas puikām un Baltijas mūzikas meistarklases vadīšana Johannesburgas universitātē. Kopā ar koncertmeistari un vokālo pedagoģi manu sievu Eviju devāmies uz Johannesburgu – kriminogēnā ziņā visbīstamāko Dienvidāfrikas pilsētu, kur var redzēt gan greznas pilis, gan tūkstošiem būdiņu, kurās mitinoties – kā mums teica – vairāki miljoni nabadzībā grimstošu cilvēku. Pēc Nelsona Mandelas nākšanas pie varas daudzi no Āfrikas vidienes, kur bads un trūkums, ir devušies uz lielajām pilsētām meklēt darbu un iztiku. Taču darbs un iztika nav viens un tas pats – iztiku reizēm var dabūt arī bez darba. Tā ir skarba realitāte. Mani brīdināja, lai nekādā ziņā nemēģinām uz savu roku doties izbraukumā pa Johannesburgu, jo tas esot bīstami. Daudziem ir mentāls naids pret baltajiem, arī mēs esam balti, un neviens jau nejautās, vai mēs mīlam melnos. Mēs izskatāmies pēc ārzemniekiem, un ārzemnieki, kā zināms, ir bagāti. Es sapratu, ka bažām ir pamats, tomēr nespēju noticēt, ka tas varētu būt tik ļoti bīstami. Beidzot es tomēr pierunāju vienu puisi, lai mūs kaut nedaudz izvadā pa šo kontrastu pilsētu. Viņš gan stingri piekodināja, lai nekādā gadījumā neveram vaļā mašīnas logus un durvis. Kad bijām nokļuvuši pilsētas centrā, sapratām, ka šis brīdinājums bija pamatots un nopietns. Mēs bijām šokā. Nevarējām pat iedomāties, ka viesnīcas "Latvija" lieluma ēkas var stāvēt draudīgi tukšas un izdemolētas. Pilsētas centru burtiski pārplūdinājuši narkomāni, ielasmeitas un visādi šaubīga paskata kriminālie elementi. Tāpēc ikvienam, kas plāno doties uz Dienvidāfriku, iesaku neizaicināt likteni – ja vietējie cilvēki neiesaka kaut ko darīt vai kaut kur doties, tam noteikti ir jāklausa!

Protams, viss, kas bija saistīts ar manu darbu universitātē, tas ir, ar meistarklases vadīšanu, bija lieliski organizēts un sniedza patiesu gandarījumu. Mēs iestudējām igauņa Urmasa Sisaska, lietuvieša Vitauta Mišķina un mūsu Riharda Dubras skaņdarbus, kā arī latviešu tautasdziesmas, no kurām – kā jau teicu – "Pūt, vējiņi!" izpelnījās vislielāko atzinību.

Strausu rodeo un vīna svētki

Lai mūsu programma būtu iespējami krāsaina un daudzveidīga, brauciena menedžere tajā bija iekļāvusi arī visnotaļ amizantas izklaides iespējas, piemēram, strausu fermas apmeklējumu. Līdzīgu fermu biju jau redzējis Venecuēlā, taču toreiz es tā arī nesaņēmos kāpt strausam mugurā – vienkārši pietrūka drosmes. Šoreiz sapratu, ka atrunāšanās nelīdzēs, puikas skatās un arī pašam ir interese izmēģināt šo eksotisko rodeo. Tā trakākā lieta ir, ka strausi nav speciāli šim nolūkam dresēti. No malas jau tas izskatās itin jancīgi, bet tam, kas traušas lielajam putnam mugurā, pašam smiekli vienā brīdī nenāk nemaz! Noturēties strausa mugurā nav joka lieta. Sākumā putnam uz galvas ir micīte, tad viņš neko neredz un ir mierīgs. Taču, tikko šo micīti noņem, sākas īstās atrakcijas – milzu putns sāk skriet, bet tu izmisīgi mēģini noturēties viņam mugurā. Tad nu, cik vien spēka, saspied kājas un stingri ieķeries tam briesmonim spārnos! Ar visu to šis rodeo ilgst ne vairāk par dažām minūtēm. Toties strausa gaļas steiks garšo lieliski – to gan iesaku pagaršot, ja vien tāda iespēja rodas. Līdzīgs liellopam, tikai daudz sulīgāks, turklāt arī mīkstāks. Strausa olas arī nav zemē metamas – uz tām var pat stāvēt. Tomēr vistu vai paipalu olas man garšo labāk.

Brīnišķīgs piedzīvojums mums bija vīna svētki. Tie notika Vučesterā, sauktā arī par Vusteru. Tur ir tādas sacensības, kurās piedalās tikai bērni, un arī mūsu kora komanda bija aicināta izmēģināt spēkus. Pieaugušajiem bija pašiem savs pasākums – viņi gatavojās uzstādīt Ginesa rekordu, aicināja arī mūs, taču mēs nekādi nevarējām tikt, jo mums tajā dienā bija ieplānots koncerts. Tad nu mēs izraudzījāmies divpadsmit zēnus, kas sadalījās trijās komandās – pa četri katrā. Konkursa norise ir šāda: pirmās komandas divi zēni noauj kājas un iekāpj tādā lielā mucā, kurā ielikts siets, uz kura novietotas vīnogas – kā slavenajā filmā ar Čelentāno. Puikas apliek viens otram rokas ap pleciem – kā apkampjoties – un, tikko ieskanas mūzika, sāk lēkāt un mīcīties pa vīnogām. Otri divi šīs komandas dalībnieki viņus uzmundrina. Kad pēc dažām minūtēm mūzika stājas, uzmundrinātāji mainās vietām ar lēkātājiem. Kopumā šajā konkursā piedalījās kādas 40 vai pat 50 komandas. Visu sulas daudzumu, ko katra komanda bija mācējusi izspiest, žūrija rūpīgi izmērīja un beigās pasludināja rezultātus. Jau mājupceļā mūs sasniedza vēsts, ka Mediņskolas puikas izcīnījuši otro vietu. Kam pirmā vieta, tā arī nezinu. Bet priecājos, ka mūsējie labi tika galā, – izrādās, zēni ir ne vien muzikāli, bet arī sportiskā formā!

Kalnu gali un ovācijas

Jā, Dienvidāfrika ir zeme, kur gribas atgriezties. Ne tikai, lai redzētu, bet vienkārši lai pabūtu šajā eksotiskajā un apbrīnojami skaistajā vidē. Daba ir neparasti daudzveidīga – pusstundas brauciena attālumā var ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus skatus – oāzi, kailu lauku, akmeņus un mākoņos tītus kalnu galus. Tomēr vairāk par visu mani iespaido Dienvidāfrikas publika. Viņus uzraut kājās ar labu dziedāšanu nav grūti – tā ir cita mentalitāte, viņi nekautrējas izrādīt savas emocijas – ja kaut kas patīk, ceļas kājās, aplaudē un pat dzied līdzi.

Neilgi pirms prombraukšanas es jautāju puikām, kas tā īpaši spilgti iespiedies atmiņā. Un izrādījās – patiešām foršs ir bijis ne tikai atrakciju parks, zilonis un videospēles, ko vakaros varēja uzspēlēt savās "audžu" ģimenēs, bet arī koncerts, kad publika stāv kājās un aplaudē un mums pašiem ir neizsakāms prieks un gandarījums.