Una Griškeviča:

"Divtūkstoš kilometru pa strausu un lētā vīna zemi"

No trīs nedēļas ilgā ceļojuma pa Dienvidāfriku ierakstu kompānijas "Baltic Record Group" šefs Arvīds Mūrnieks pārvedis vairākus afrikāņu nacionālos mūzikas instrumentus, Rooibush tee, īpatnējas konfektes, kaltētu strausa gaļu un ļoti, ļoti daudz krāsainu iespaidu.

"Pavisam vienkārši: uz Dienvidāfriku trīs nedēļas garā koncerttūrē devās Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris diriģenta Romāna Vanaga vadībā. Braucu līdzi gan tāpēc, ka nebūtu prātīgi laist garām šādu iespēju, gan arī tāpēc, ka grupā bija vajadzīgs ārsts." Runājot skaitļu valodā, no 3. līdz 24. martam zēnu koris šajā valsti sniedzis vairāk nekā 20 koncertus dažādās baznīcās, skolās un koncertzāles, ar autobusu veicot vairāk nekā 2000 kilometru lielu attālumu.

Atsakās no 10 OOO latu algas

"Pārsvarā man bija līdzi zāles, kas domātas dažādām vēderkaitēm — nu, kāda higiēna var būt Āfrikā?! Taču izrādījās, ka ir pavisam citādi. Piemēram, krāna ūdeni var dzert pilnīgi droši, turklāt biju patīkami pārsteigts par to, ka zēni tiešām ir lieliski audzināti — ar higiēnu nebija nekādu problēmu." Dažiem puikām gan piemeties klepus un iesnas — galu galā Latvijā bija -20, Āfrikā — ap +30 grādiem. Tāpat daudziem neesot bijis spēcīga saules aizsargkrēma — skaidrs, ka Latvijas saulei piemērotie krēmi te nederēja, tāpēc viens otrs karstajā Āfrikas saulē diezgan pamatīgi apdedzis.

Medicīnisku un profesionālu interešu vadīts, Mūrnieks ticies arī ar afrikāņu mediķiem. "Nu, par viņu slimnīcām vispār nerunāsim - tās mūsējām aprīkojuma un iekārtojuma ziņā ir tālu priekšā! Radās sajūta, ka tās ir nevis slimnīcas, bet gan četrzvaigžņu hoteļi," viņš stāsta. Savukārt dakterus Mūrnieks dēvē par mazliet vecmodīgiem, bet tajā pašā laikā profesionāliem. "Kad vienam puikam vajadzēja palīdzību, ieradās impozants dakteris ar koferīti, kurā bija moderns medicīniskais aprīkojums. Viņš izrakstīja recepti, norādot, kuras zāles cik bieži lietojamas. Savukārt aptiekārs tās no milzīgas burkas ar roku sabēra mazos maisiņos."

Izrādās, Mūrnieks saņēmis vilinošu piedāvājumu pārcelties uz Dienvidāfriku un strādāt tur par ārstu. "Īpaši viņiem pietrūkst pediatru, kas ir mana specialitāte. Vispār jau piedāvājums nebija slikts alga būtu apmēram 10 000 latu mēnesī..." viņš nopūšas un uzsver, ka arī skolotāji tur pelna daudz labāk nekā Latvijā no 1000 līdz 2000 latiem mēnesī.

Mājā jāorientējas ar karti

Tā kā latvieši dzīvojuši ģimenēs, Arvīdam bija izdevība novērtēt, kā īsti Dienvidāfrikā dzīvo cilvēki. "Man tiešām paveicās: dažkārt dzīvoju mājās, kur man bija sava guļamistaba, blakus milzīga vannas istaba un divas kāpnes: vienas uz baseinu, otras — uz okeānu," Mūrnieks sapņaini atceras. Viņš arī atklāj, ka dažkārt, lai mājā varētu orientēties, bijusi nepieciešama karte.

No šīm mājām ceļotāja prātā aizķērušies viena otra interesanta epizode. "Saimniekiem man ļoti daudz nācās stāstīt, kas ir Latvija, kur tā atrodas, par mūsu neatkarību un Ribentropa-Molotova paktu." Savukārt citā mājā, kur saimniekojis pavecs angļu pāris, ik vakaru bijis noteikts tējas un kafijas dzeršanas rituāls. "Saimniece allaž mums katram nosvērtā balsī jautāja, ko dzersim — "Rooibush" tēju, kas ir bez kofeīna, īsto tēju vai kafiju. Viņa arī apjautājās, ko vēlamies klāt — pienu vai cukuru. Protams, mums par to nāca smiekli, taču skaļi nesmējāmies — tradīcijas ir un paliek tradīcijas..."

Pieminot dzeramos, ceļotājs ar prieku atminas plašo alkohola klāstu — sākot no garšīgiem un lētiem Dienvidafrikas vīniem un beidzot ar pārējo alkoholu, kas bijis krietni lētāks nekā Latvija.

Dzied arī senu vergu dziesmu

Ka dienvidafrikaņi uztvēra Latvijas koristus? "Ar lielu prieku, entuziasmu un sapratni. Jāteic gan, ka koncerta programmu diriģenti Romāns Vanags un Edgars Linde bija izveidojuši ļoti prasmīgi — no pavisam nopietnam, gandrīz reliģiskām dziesmām līdz "Kur tad tu nu biji, azīti manu" un pat vienai afrikāņu tautasdziesmai." Pēc Arvīda teikta, ar vislielāko sajūsmu klausītāji uztvēruši tieši pēdējo. "Viens otrs pat bija tāda šokā un emocionālā pacēlumā, ka pēc tam ilgi nespēja attapties." Mūrnieks bilst, ka varbūt šādu reakciju izraisījis arī fakts, ka atskaņojums esot sena vergu dziesma.

...tālāk no grēka

Koncertu ar vienlīdz lielu sajūsmu uztvēruši gan baltie, gan melnie dienvidafrikāņi, taču Mūrnieks paskaidro, ka viņus mēdzot dēvēt mazliet citādi. "Interesanti, ka tur ir white africans jeb baltie afrikāņi, coloured jeb krāsainie — tādi jauki brūni cilvēki ar ļoti skaistu ādas krāsu — un arī black jeb melnie — citu Āfrikas tautību pārstāvji, kas Dienvidāfrikā pārsvarā ieceļojuši nelegāli. Visaktīvākie klausītāji, protams, bija tieši tumšādainie. Bet jaukākais, ka baltie pec tam nāca klāt un atvainojās, ka viņi koncertā aplaudējuši gluži kā sporta sacensībās," mūzikas producents smejas. Ar gaišadainajiem latviešu puikām labprāt gribējušas draudzēties tumšādainas meitenītes, kas tālos viesus vēlējušas ari aptaustīt. "Taču nekā. Vietējos bērnus skolotajās ātri vien pamanījās atšķirt nost sak, tālāk no grēka. Kapec tā, nezinu."

Vēl Mūrnieks uzsver, ka tieši tumšādainie afrikāņi bijuši visslinkākie strādātāji. "Tā jau viņi strādā, bet tikai, ja kāds stāv blakus un pamudina. Atceros, reiz autobusā braucām garām strādnieku bariņam, kas laboja ceļu. Ieraugot autobusu ar mūsu koristiem, viņi pārtrauca darbu un metas aizraujoša deja. Tikmēr darbu vadītājs bija spiests desmit minūtes stāvēt un visā noskatīties."

Ēd strausa steiku un stāv uz olām

Taujāts par izklaides iespējām, Mūrnieks smej, ka dažkārt pieaugušo cilvēku intereses atšķīrušās no zēnu vēlmēm. "Protams, mums gribējās nokļūt dimantu un zelta raktuvēs un vēl šur tur. Taču puikas interesēja citas lietas, piemēram, strausu fermas apmeklējums." Tur gan visu intereses sakritušas. Daži drosmīgie pat riskējuši sēsties strausam mugurā un piedalīties jāšanas sacensībās. "Žēl. ka nevaru paradīt video, tur ir daudz amizantu kadru," Mūrnieks nosaka un neslēpj, ka. piemēram, dziedātājs Zigfrīds Muktupavels savam strausam skrējis nopakaļ, turoties astes spalvās. "Visiem bija iespēja strausus pabarot, lai gan dažam tie pamanījās diezgan pamatīgi ieknābt. Varējām arī paturēt rokās strausu olas un pamēģināt uz tām pastāvēt, kā arī nogaršot strausa steiku - garšigs un sulīgs," viņš atminas.

Vēl bijis interesanti piedalīties vīna svētkos, kur puikas tikuši pie vīnogu mīcīšanas, un aplūkot Keiptaunu no Table Mountain (Galda kalns) virsotnes. Saistošs bijis arī milzīga akvārija apmeklējums un brauciens uz Labās Cerības ragu. "Vienlīdz eksotiska bija iespēja apmeklēt vietu, kur saplūst Indijas un Atlantijas okeāns, un Labās Cerības ragu, kur bija tik vējains, ka šķita — tūlīt mūs aizpūtis pa gaisu."