Publikāciju un preses rakstu sadaļā jūs atradīsit rakstus un recenzijas, kuros atspoguļots mūsu koris, parādīti mūsu priekšnesumi un mūsu ceļojumi pa pasauli.
Latvija ir koru zeme. Visdažādākajās pasaules valstīs klausītāji allaž bijuši pārsteigti par Latvijas koru augsto līmeni. Tas attiecas arī uz mūsu zēnu koriem. Ikviens būs dzirdējis par Erenštreita zēnu kori (šeit domāts Rīgas Doma zēnu koris - ed) un viņus arī klausījies. Šoreiz par Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu kori, kas rudenī atzīmēs gluži tīnisku jubileju - 15 gadus.
Mediņskolas puikas koncertējuši Polijā, Vācijā, Anglijā, ASV, Francijā (starptautiskajā koru konkursā Nantē 1993. gadā iegūta 1. vieta 13 zēnu koru konkurencē). Janvāra beigās koris atgriezās no savas garākās un tālākās ārzemju turnejas - no Austrālijas. Par to stāsta diriģenti Romāns Vanags, Tālivaldis Gulbis, Edgars Linde, kā arī paši koristi - Ģirts Aļeksējevs, Elmārs Kairišs, Kaspars Lastovskis, Kristaps Laucis, Andris Saulītis un Kārlis Veisbārdis.
- Kas organizēja jūsu braucienu uz Austrāliju, un ko jūs tur darījāt?
- Mūs uzaicināja Latviešu biedrība Austrālijā un Jaunzēlandē. Brauciens tika organizēts tā, lai mēs pabūtu visos lielākajos latviešu centros - Melburnā, Sidnejā, Adelaidē un Brisbenē. Brauciena galvenais mērķis bija piedalīties "Daugavas vanagu" 50 gadu jubilejas svinībās Adelaidē un Sidnejas starptautiskajā mūzikas festivālā, kur vienkopus sabrauc mūziķi, dejotāji, iluzionisti un citu mākslu pārstāvji no daudzām zemēm. Vislielākais paldies jāsaka kora sponsoriem - "Latvijas mobilajam telefonam" un veikalam "Euroscor", kā arī zēnu vecākiem.
- Kāda bija jūsu programma?
- Bijām sagatavojuši Ziemassvētku dziesmas, latviešu komponistu un tautas mūziku. Jau pirmajā vakarā bija jāuzstājas uz Viktorijas parlamenta kāpnēm - sarīkojums bija veltīts Ziemassvētkiem un veidots kā šovs austrāliešu gaumē. Koris 40 dienu laikā sniedza apmēram 20 koncertus. Ļoti jauks bija Sidnejas festivāla koncerts. Te bija daudz viesu no Japānas, Anglijas, pat Krievijas. Visskaistākā un arī akustikas ziņā vislabākā bija Sentdžonsa katedrāle Brisbenē.
- Kur jūs dzīvojāt?
- Visi zēni dzīvoja ģimenēs un tika uzņemti kā savējie. Katrā pilsētā iznāca satikties ar citu ģimeni, bet sirsnība un labestība pret mums staroja visur. Saimnieki centās mums pēc iespējas vairāk parādīt. Jaunā latviešu paaudze Austrālijā runā latviski, tāpēc saprasties nebija problēmu. Tomēr savā starpā Austrālijas latvieši sarunājas angliski. Īpaši grūti saprast jauniešus - viņi runā ļoti ātri un daudziem vārdiem norauj galotni.
- Kā jūs sagaidījāt Ziemassvētkus un Jauno gadu?
- Ziemassvētkus sagaidījām ģimenēs. Spēlējām novusu, biljardu, viens otru apdāvinājām. Eglītes austrāliši ieved no Tasmānijas. Tās bieži vien ir audzētas puķupodos. Atšķirībā no mūsējām tām ir mīkstākas skujas. Ziemassvētku rītā austrālieši iet uz baznīcu, pēc tam ģimenes lokā atpūšas, dzer vīnu un sporto. Jaungads tiek sagaidīts ļoti līksmi - ar uguņošanu, lielām ballēm un ciemošanos. Bez mums pierastās Ziemassvētku noskaņas - visi staigā šortos un plānās drēbēs.
- Kuri sporta veidi Austrālijā ir vispopulārākie? Vai jūs kādus iemācījāties?
- Populārs ir basketbols un krikets, ko uzskata par nacionālo sporta veidu. Austrālieši ir spēlmaņu tauta, milzīgas summas tiek izdotas kazino, spēļu automātiem, loterijām un zirgu sacensībām. Ne velti viņi paši par sevi saka: ja uz sienas sēdēs divas mušas, tad divi austrālieši noteikti saderēs - kura pirmā aizlaidīsies. Un saderēs uz solīdu summiņu.
- Kādi bija spilgtākie iespaidi?
- Protams, lielā laika starpība - 9 stundas, kad no rīta visiem gribējās teikt "labvakar". Bet pats kolosālākais bija peldēšanās okeānā. Ūdens ir tik sāļš, ka nav jāpūlas pašam kustināt kājas un rokas - tāpat turies uz ūdens. Pie katras mājas ir baseins ar saldūdeni. Pieraduši, ka okeānā nav īpaši jākustina rokas un kājas, baseinā brīžam sākām grimt. Mums bija iespēja peldēties gan Klusajā, gan Indijas okeānā. Visjaukākais bija uzķert vilni un tad peldēt kopā ar to. Atklāta okeāna krastā ir tāda dīvaina sajūta - tu ej klāt ūdenim un domā: tpu, tpu, tpu, ka tik kaut kas nenotiek. Bīstami ir moluski. Viņi satinas visriņķī, un nevar no viņiem tik viegli tikt vaļā. Ja mēģina atbrīvoties un rauj tos pušu, moluski apdedzina ādu. Tad jāgriežas pie ārsta un jālieto speciālas smēres.
Austrālijā automašīnām stūre ir labajā pusē, tāpēc uz kara pagrieziena liekas, ka tūliņ saskriesimies ar pretim braucošo. Iespaidīgas bija arī lielās palmas un dzīvnieki - koala lācīši un Tasmānijas velni, kas līdzīgi lielām, melnām žurkām. Bija izdevība no rokas pabarot ķengurus.
- Ceļojums bija garš - 40 dienas. Arī lidojums ilga gandrīz 24 stundas. Vai uz mājām negribējās?
- Sevišķi uz mājām nevienu nevilka, jo uzņemšana bija lieliska un laiks arī jauks - saule, karstums, okeāns. Un tas viss - Latvijas ziemas vidū! Tikai sēžot lidmašīnā, sāka gribēties ātrāk nokļūt mājās. Visi atgriezāmies nosauļojušies, tāpēc sagaidītāji lidostā mūs nodēvēja par nēģerēniem.
Maijā koris plāno doties koncertturnejā pa Eiropas valstīm, bet vasarā, ja visas ieceres īstenosies, zēnus gaida Amerika.
Intervēja Baiba OZOLIŅA
Publicēts: 23.09.1996. 00:00