Solfedžo
lietotie saīsinājumi: # - diēzs; b - bemols; pm - pamazināt-; pl - palielināt-.
I - Tonalitāšu kvintu aplis.
Do - la (bez zīmēm)
| bemolētās tonalitātes | diēzētās tonalitātes |
|
Fa - re (si b) Si b - sol (si, mi b) Mi b - do (si, mi, la b) La b - fa (si, mi, la, re) Re b - si b (si, mi, la, re, sol b) |
Sol - mi (fa #) Re - si (fa, do #) La - fa # (fa, do, sol #) Mi - do # (fa, do, sol, re #) Si - sol # (fa, do, sol, re, la #) |
Enharmoniskās skaņkārtas ar sešām zīmēm
Fa # - re # (fa, do, sol, re, la, mi #)
Sol b - mi b (si, mi, la, re, sol, do b)
Enharmoniskās skaņkārtas ar septiņām zīmēm
Do # - la # = Re b - si b
Do b - la b = Si - sol #
Par tonalitāšu kvintu apli sauc apļa veidā pa kvintām izvietotas tonalitātes zīmju pieaugšanas secībā.
II - Enharmonisms. Enharmoniskas var būt gan skaņas, gan tonalitātes, kā arī intervāli. Enharmonisms ir gadījums, kad tonalitātes, skaņas, akordus vai intervālus nosauc vai raksta dažādi, bet dzied vai spēlē vienādi.
Piemēram: pl 4 - pm 5; do # - re b; Fa # - re # = Sol b - mi b.
III - Skaņu burtu nosaukumi. Tie ir: C D E F G A H C1. Pieraksts ar burtiem radās, kad noteicošā bija frīģiskā skaņkārta, kas sākās ar la, tādēļ tagad mūsdienās, kad gamma sākas ar do, to apzīmē ar C, nevis A, jo A ir la.
Kādēļ skaņu burtu nosaukumos neietilpst burts B: tādēļ, ka frīģiskās skaņkārtas otrā skaņa ir si b - B un si apzīmē ar H, jo tas ir alfabēta nākamais burts aiz G, kuru ieviesa vēlāk.
IV - Hromatismu veidi: pārgāju un palīga hromatismi. Jauna gadījuma zīme tikpat labi var norādīt tos, vai arī norādīt novirzienu uz citu tonalitāti. Palīghromatisma pierakstā noteikti jāizmanto blakus pakāpes alterācija! Pārgājhromatismu raksta pēc hromatiskās gammas pareizrakstības.
Mažora hromatiskās gammas pareizrakstībā uz augšu neaizskaramās pakāpes ir III un VI - uz leju I un V.
Minora hromatiskās gammas pareizrakstībā abos virzienos neaizskaramās pakāpes ir I un V.
V - Novirziens, modulācija un pirmās radniecības tonalitātes. Novirziens ir melodijas neilga novirze citā tonalitātē. Modulācija ir melodijas pilnīga pāreja citā tonalitātē. Pirmās radniecības tonalitātes mažoram: paralēlās tonalitātes, tonalitātes ar vienu zīmi vairāk vai mazāk un harmoniskā subdominante.
Pirmās radniecības tonalitātes minoram: paralēlās tonalitātes, tonalitātes ar vienu zīmi vairāk vai mazāk un harmoniskā dominante.
Piemēram: Re - si (2 zīmes) = Sol - mi (1 zīme) + La - fa (3 zīmes).
VI - Skaņkārtas un to veidi.
Mažoram līdzīgās, 7 pakāpju skaņkārtas: joniskā, līdiskā, miksolīdiskā.
Minoram līdzīgās skaņkārtas: eoliskā, doriskā, frīģiskā.
Ir arī 5 pakāpju skaņkārta - pentatoniskā, kurai nav pustoņu. 20. gadsimtā mūzikā tiek pielāgota arī 12 pakāpju skaņkārta.
VII - Tetrakordi. Tetrakords ir 4 skaņu secība. Katra gamma sastāv no 2 tetrakordiem. Pavisam ir 4 tetrakordi. Mažora tetrakordi : do - fa; sol - do; Minora tetrakords: do - fa (mi b); Frīģiskais tetrakords: sol - do (la un si b); Harmoniskā mažora tetrakordi: do - fa; sol - do (la b); (no skaņas do).
VIII - Intervāli. Par intervālu sauc divu skaņu augstuma attiecību. Intervāla apakšējā skaņa ir pamatne, augšējā skaņa - virsotne. Harmoniskajā intervālā abas skaņas skan vienlaikus, melodiskajā intervālā - viena pēc otras. Ir 3 veidu intervāli: vienkāršie (mazie, lielie, tīrie); raksturīgie harmoniskajai skaņkārtai (pamazinātie, palielinātie); oktāva + kāds intervāls (t8 + m, l 2 = m, l 9 (nona); t8 + m, l 3 = m, l 10 (decima); t8 + t4 = t11 (undecima); pastāv arī duodecima, tercdecima, kvartdecima, kvintdecima utt.; jāpiebilst, ka tas ir tikai divu oktāvu apjomā). Tīrs intervāls apvērsumā dod tīru, mazs intervāls apvērsumā dod lielu, pamazināts intervāls apvērsumā dod palielinātu.
Raksturīgie intervāli harmoniskajā mažorā (pl uz VI pak.).
|
pl4 uz IV, VI b pak.
pm5 uz VII, II pak. |
pl2 uz VI pak.
pm7 uz VII pak. |
pm4 uz III pak.
pl5 uz VI pak. |
Raksturīgie intervāli harmoniskajā minorā (pm uz VII pak.)
| pl4 uz VI, IV pak. pm5 uz II, VII # pak. |
pl2 uz VI pak. pm7 uz VII # pak. |
pm4 uz VII # pak. pl5 uz III pak. |
IX - Trīsskaņi. Trīsskaņi ir akordi, kas sastāv no trim skaņām, sakārtotām pa tercām.
X - Septakords. Septakords ir no tercām sastāvošs akords, kura apjoms ir septīma. Septakordam ir 3 apvērsumi: kvintsekstakords, terckvartakords un sekundakords.
XI - Taktsmērs. Taktsmērs ir ar cipariem norādīts taktsdaļu skaits un nošu ilgums vienā taktsdaļā. Taktsmērs apzīmē skaņdarba metru (daļu skaitu taktī un taktsdaļu ilgumu). Augšējais cipars norāda taktsdaļu skaitu, bet apakšējais - taktsdaļu ilgumu.
Taktsmēri iedalās:
a) vienkāršos (ar 2 vai 3 taktsdaļām); Piemēram: 2/4; 2/8; 2/2 - gavotēs; 3/8; ¾; 3/2 - sarabandās; (3/16);
b) saliktie (ar 2 vai vairākām taktsdaļām); Piemēram: 4/4; 4/8; 4/2; 6/8; 9/8; 12/8; 6/4; 12/16;
c) jauktie (2+3)/4=5/4 - "Ej, saulīte, drīz pie Dieva"; 5/8; (3+4)/4=7/4 - "Aiz upītes es uzaugu"; 7/8;
d) mainīgais metrs:
· regulāri mainīgais
· neregulāri mainīgais