Zēni no karstuma ģībst
„Ārpus Latvijas es atrodos aptuveni pusi gada,” savā ceļošanas pieredzē sarunā ar „Privāto Dzīvi” dalās diriģents Romāns Vanags. „Pagājušais gads man iesākās Amerikā, bet noslēdzās Malaizijā. Tūlīt atkal lidošu prom. Sakarā ar pasaules koru olimpiādi, kura 2014. gadā būs Rīgā un kuras mākslinieciskais vadītājs esmu, man šogad ir jāviesojas četrpadsmit dažādās valstīs.” Par vienu no tām kļuvusi arī Brazīlija, kurp Vanags pēc Brazīlijas latviešu apvienības un tās priekšsēža Ralfa Kļaviņa uzaicinājuma bija devies kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori. „Tās bija 18 brīnišķīgas dienas, kuru laikā uzstājāmies dažādās Brazīlijas pilsētās. Pieciem kolektīva cilvēkiem, to vidū arī man, tā bija jau otrā viesošanās šajā valstī. Ar zēnu kori uz Brazīliju devāmies pirms piecpadsmit gadiem – 1998. gadā. Pārējiem četrdesmit puišiem tas bija pirmais ceļojums uz Brazīliju,” atklāj Vanags, uzreiz pieminot tur valdošo karstumu. „Vidējā gaisa temperatūra dienā bija plus trīsdesmit grādu. Ārā bija patiešām sutīgs, turklāt ne visas vietas bija aprīkotas ar labu ventilāciju. Mēs, piemēram, uzstājāmies kādā baznīcā, kur augstu pie griestiem griezās mazs ventilators, ar kuru bija daudz par maz, lai lejā sajustu svaiga gaisa vēsmu. Mums bija puikas, kas šo bezgaisu nevarēja izturēt un no tveices ģība. Šajā koncertā pazaudēju kādus septiņus puikas. Vienā brīdī vietējiem teicu: «Mums vajadzētu mēģināt kaut kā dabūt viņus atpakaļ – ja aizies vēl kāds, koncertu vajadzēs beigt.» Tad nu vietējie nesa ūdeni un palīdzēja puikas atdzīvināt,” piedzīvoto atminas diriģents.Saskaras ar bandītiem
Par īpašu piedzīvojumu izvērtušās divu brazīliešu deju – sambas un kapoeiras – mācību stundas. „Kapoeira ir cīņas mākslas un dejas apvienojums, savukārt ar sambas dejošanu brazīliešiem ir līdzīgi kā latviešiem ar dziedāšanu. Atliek tikai kādam pateikt, lai uzdejo sambu, un viņš to dara ar milzīgu degsmi un aizrautību. Vienreiz vienkāršai restorāna pavārei tika palūgts uzdejot. Sieviete, kas bija trīsreiz resnāka par mani, sambu dejoja fan-tas-tis-ki!”Okeāns ar haizivīm
Interesanti diriģentam šķitis tas, ka brazīliešiem neesot zēnu koru. „Vietējiem bija absolūts brīnums, ka mazi puikas var dziedāt tik saskanīgi un skaisti. Viņiem tas bija milzīgs pārsteigums, tādēļ visi mūsu koncerti bija ļoti apmeklēti. Bija cilvēki, kas braukāja mums līdzi pa visu valsti un noklausījās aptuveni pusi no mūsu 18 koncertiem. Turklāt viņu vidū bija ne tikai latvieši, bet arī brazīlieši,” gandarīti atklāj Romāns.Latviešu ciems Vārpa
Vanags atklāj, ka ceļojuma laikā viņu visvairāk aizkustinājusi tikšanās ar Brazīlijas latviešiem. „Nils Ušakovs to, iespējams, vēl nezina, bet arī Brazīlijā būs Rīga. Nova Odesas mērs ir radījis parka plānu, kura nosaukums ir Rīga.” Diriģents stāsta, ka pirmie latvieši Brazīlijā nokļuvuši pirms aptuveni simts gadiem. Tolaik Brazīlijā bijis daudz brīvu un auglīgu zemju. Lielākā daļa pamatiedzīvotāju bijuši ļoti neizglītoti – bez jebkādām iemaņām uzņēmējdarbībā un vēlmes šo zemi apstrādāt. Brazīlijas valdība vēlējusies, lai valsts kļūtu bagātāka, tādēļ meklējusi cilvēkus no Eiropas, kas būtu gatavi no viņu zemes novākt vairākas ražas gadā. Zemi nopirkuši no Ukrainas atbraukušie ebreji, kas devuši tai nosaukumu Nova Odesa. Taču ebreji izrādījušies slikti zemes apstrādātāji un šo zemi pārdevuši tālāk. Jaunie pircēji bijuši ap 2500 latviešu baptistu, kas 1922. gadā ieceļojuši Brazīlijā, lai izvairītos no pasaules gala. Toreiz cilvēki tam ļoti ticējuši un uzskatījuši, ka tieši Brazīlijā ir iespēja patverties no iznīcības. Latvieši apmetušies neskartā mūžamežā, kur nodibinājuši evaņģēlisko korporāciju Palma. Tajā viņi vairākus gadu desmitus īstenojuši kristiešu dzīves modeli un ideālus – dzīvi bez privātīpašuma, ar smagu fizisku darbu, askēzi un lūgšanām. Latvieši nodibinājuši arī ciemu Vārpa, kas atrodas astoņu stundu brauciena attālumā no Sanpaulu un ir sameklējams Brazīlijas kartē. Ciemā vēl joprojām atrodamas mājas ar uzrakstiem latviešu valodā „Dievs tevi mīlē”, „Darbnīca” un tamlīdzīgi. „Šobrīd lielākā daļa Brazīlijā dzīvojošo latviešu, kas runā latviešu valodā, jau ir pensijas vecumā, un viņi vēl joprojām atceras savu Vārpā pavadīto bērnību,” atklāj Vanags.Lai gan vairākums ikdienā sazinās portugāļu valodā, tur vēl joprojām esot cilvēki, kas spējot sarunāties arī latviski.
„Sākumā viņi nedaudz kautrējās, taču mēs viņus iedrošinājām, un viņi atvērās. Sev par lielu pārsteigumu iepazinos ar vairākiem jauniešiem, kas runāja patiešām labā latviešu valodā.”